Viens no noderīgākajiem dokumentiem, kādu nācies redzēt iznākam pēdējā laikā. Kaut gan samērā masīvs (viena vakara laikā izlasīt būs grūti), tai pat laikā Adobe Creative Suite 4 Printing Guide atbild uz lērumu sīku un ikdienišķu jautājumu par to, kā būtu pareizi (lasi—kā to ir paredzējuši izstrādātāji) strādāt ar dokumentiem, sagatavojot tos drukai Adobe Creative Suite 4.
Iegādājos Neputna redakcijā kaut kad šogad iznākušo Raimo Lielbrieža grāmatu «Kā fotografēt?» un esmu sajūsmā par to, ka kaut kas tik labs latviski beidzot ir izdots.
Raimo Lielbriedis Kā fotografēt?
Grāmata nebūt nepretendē uz fundamentālu fotogrāfijas apmācības kursu. Tā ir pietiekami plāna, lai varētu nīkuļojošo mūsdienu jūtūbīgi—tviterīgo jaunatni kaut cik noturēt pie drukāta izdevuma, tai pat laikā izskatot pietiekami daudz pamatjautājumu, lai feisbūkos varētu ieraudzīt arī kādu sakarīgu fotogrāfiju. Samērā viegla lasāmība, distancētība no tehniskās terminoloģijas un dzelžu aprakstiem arīdzan ir ļoti pozitīva.
Pēc pusotras stundas ilgas lasīšanas, skatoties uz pēdējo vāku un priecājoties par patērēto laiku, pie sevis nospriedu, ka šis izdevums būs jāievieto ja ne Ziemassvētku/dzimšanas dienu/brauc mājās, nekad nerādies svētku obligāto dāvanu sarakstā, tad vismaz noteikti jāpiešķir tiem cilvēkiem, kas ir izbesījuši ar taujāšanu «kā lai es šito tagad nofotografēju?» Vēl jo vairāk, papildinot katru nodaļu ar praktiskajiem uzdevumiem, Raimo ir lieliski ticis galā ar galveno — piespiedis svaigi izceptos fotoaparātu īpašniekus padomāt, pirms nospiest slēdzi.
Tai pat laikā es iesaku šo grāmatu izlasīt arī tiem, kas ar fotogrāfiju nenodarbojās pirmo dienu. Kaut vai tāpēc, ka es nevarētu atstāt bez uzmanības avīzes fotografēšanu (ļoti izplatītā sarunu tematika Latvijas fotogrāfu aprindās) un tās mazās niansītes, kas seko pēc vārdiem «man šķiet», «es parasti», un tamlīdzīgām. Galu galā, Raimo piespieda mani beidzot izvilkties ar savu fotoaparātu ārpus mājām un pablandīties stundiņu mežā.
Grāmatas teksts ir pietiekami labi izkoriģēts, salīdzinot ar vidējo mūsdienu latviešu daudzlapušu izdevumu. Un arī ilustrācijas ir patiesi iespaidīgas un motivējošas. Kas attiecās uz grāmatas vizuālo noformējumu, tad grāmatas māksliniekam Edgaram Groševam gribētos pa muti sadot pastāstīt, cik ļoti neērti ir lasīt tekstu, ja tas ir novietots centimetra attālumā no līmēto lapu iekšmalām. Tieši tikpat daudz, cik nesaprotama ir pārspīlēta tekstu spiešana dažu paragrāfu beigās un visnotaļ absurda, no aizpeļķes izdevumiem neveiksmīgi nozagta atsauču un fotogrāfiju aplaušana. Bet nu tas lai paliek mana profesionālā kretīnisma varā.
«Kā fotografēt?» noteikti iesaku visiem iegādāties, kaut gan man šķiet, ka Raimo varētu atkārtoto izdevumu nedaudz pārstrādāt, uztaisot daudz lielākas fotogrāfijas un palūdzot redakcijai, lai izņem ārā muļķīgās lapas «Piezīmēm» grāmatas beigās.
Mana lielākā goda izrādīšana kādai mājaslapai (runa gan vairāk ir tieši par ziņu lapām un blogiem) ir šīs lapas RSS barotnes piesaistīšana savam Google Reader. Jo tad es par šo lapu noteikti neaizmirsīšu un, ja būs vēlme iekomentēt vai papētīt smalkāk kādu konkrētu ierakstu, apmeklēšu arī pašu lapu vēlreiz.
Tad nu tā, sastapos ar samērā amizantu lietojamības problēmu, ko tagad mēģinu atrisināt, klabinoties gar vienas mājaslapas zīmējuma skicēm. Kā jūs pievienojiet jaunas barotnes? Vai izmantojat kādu no tām atraktīvajām RSS ikonu vizualizācijām, kas parasti iepītas kaut kur starp pēdējo komentāru un PayPal pogu kaudzēm? Vai arī darat tieši tāpat kā es — jebkurai lapai adreses logā apskataties, vai Firefox ziņo, ka šai lapai ir RSS barotne un izmantojiet šo ikonu?
mrserge-lv-feed-button-firefox
It kā vienkārša lieta, bet es patiešām nesaprotu, kāpēc šo, jau pašā pārlūkā iebūvēto iespēju ir jādublē?
Pirmā, kas man šobrīd ir jums padomā, ir patiesi skaists un efektīvs fonts, kas, piedevām, ir pilnīgi bez maksas un satur praktiski visus Unicode 5.1. simbolus. Jobans bobans, jūs apzināties, kas tur ir iekšā? Charis SIL veido, balstoties uz OFL (Open font licence), par ko var palasīties atsevišķi, savukārt man tas izskatās pēc tādu pašu gīku bariņa, kas strādā pie *nix veidīgām sistēmām. Toties rezultāts priecē aci. Lejuplādēt Charis SIL fontu var izstrādātāju mājaslapā. Windows lietotājiem es neiesaku lejuplādēt gatavo instalēšanas programmu, uzlieciet fontu rociņām, kā parasti, jo tur kaut kāda draza nāk līdzi ar to instalāciju.
Patiesībā tas ir tas princips, par kuru es sajūsminos mūsu pašu Dienas mājaslapā. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šajā gadījumā saistīto infomācijas avotu saites ir ieslēdzamas un izslēdzamas, ļaujot lietotājam izvēlēties, vai tas ir nepieciešams. Cik noprotu, tad tagad viss ir tikai testēšanas stadijā, jo iekšlapās vēl šī funkcionalitāte nav parādījusies, kaut gan tieši tur mani tā interesētu visvairāk.
Ko es ar to visu gribēju pateikt? Turpinu runāt par tieši to pašu — ir jābeidz nodarboties ar skaistu piktogrammiņu zīmēšanu un beidzot jāpievēršas daudz nopietnāk tieši saturam. Un saturs ir jāveido tā, lai tas būtu piemērots tieši man, tev, mammai, utt. Izveidot samērā fleksiblu saturu mēs jau esam iemācījušies, droši vien arī reģistrācija mājaslapā tagad nav problēma nevienam, tad nu beidzot varbūt sāksim izmantot šos reģistrācijas datus ne tikai spama sūtīšanai, bet arī tiešsaites satura pielāgotai izvadei? Ļoti labs piemērs šobrīd Latvijā ir sociālie portāli, kas jau sākotnēji tik precīzi nodefinēja katru lietotāju, ka tagad nav problēmas pārdot reklāmas laukumu savā tīklā tā, lai to redz, piemēram, tikai 18 gadus jauns ventspilnieks. Un tieši tādā pašā veidā ir jāveido arī ziņu saturs.
Galu galā, bija taču mēģinājumi veidot lokālos Google News (kam tur, LU fizmatiem bija tā mājaslapa ar savāktajām ziņām no dažādiem nacionālajiem ziņu avotiem?) Bet var takš to visu pagriezt tā, kā to pagrieza NYTimes — veido savu saturu un spēcini to ar papildus saturu no citiem.
P.S. Es apsolos, ka nākamais ieraksts vairs nebūs par laikrakstiem.
Kā man tas ir apnicis — jau otro nakti es vēroju brīnišķīgo sniegputeni, bet no rīta raugos jau atkal uz peļķēm un melno asfalta segu, jo viss sniegs kaut kur ir pazudis. Tas patiesi sāk krist uz nerviem. Pieļauju, ka arī šorīt es sagaidīšu līdzīgu skatu.
Kas attiecās uz jums, dārgie dizaineri, tad lūdzu pacenšaties šogad uzzīmēt, nokačāt, ieskanēt vismaz piecas dažādas sniegpārslas, kuras liksiet savos neatvairāmajos dizaina darbos. Apnika jau skatīties uz Copy/Paste variantiem. It īpaši, ja to jau otro nakti dara tas tur bārdainais augšā.
Man labu laiku jau ir šķitis, ka daudzi nenovērtē šo lielisko failu formātu, kas ir jau vairākas versijas iekļauts InDesign programmā. Runa ir par *.indl jeb InDesign library.
Tad nu nedaudz paniekosimies, lai saprastu, kam tad tas ir domāts un ko ar to darīt. Lai izveidotu jaunu bibliotēku, izvēlamies File -> New -> Library. Uzreiz atvērsies logs, kas piedāvās šo bibliotēku saglabāt. Pēc saglabāšanas programmas darba virsmā parādīsies jauns logs ar jūsu izvēlēto bibliotēkas nosaukumu, kas, bez šaubām, sākotnēji būs pilnīgi tukšs.
Adobe InDesign library. Sākotnējais loga izskats.
Bez šaubām, no tukšas bibliotēkas mums nav nekāda labuma, tieši tāpēc izveidosim jaunu dokumentu, kurā tad arī sagatavosim materiālus, ko saglabāt bibliotēkā. Nesarežģīsim visu pārāk, bet atcerieties, ka iespējas ir sasodīti daudz, tāpēc bieži vien ir pat vēlams eksperimentēt.
Es izveidoju pagalam vienkāšu vēstuli, kuras saturu sadalīju trīs blokos — galvene ar logo, pamatteksts un bilde ar parakstu. Lai nedaudz parādītu atšķirības, kādas rodas, saglabājot bibliotēkā dažāda veida informāciju, pievienosim arī vienkāršu palīglīniju sistēmu, kuru arī saglabāsim bibliotēkā.
Vienkārša vēstule un bibliotēkas logs. Adobe InDesign.
Lai pievienotu kādu jaunu informācijas vienību bibliotēkai, izvēlamies attiecīgo objektu un ievelkam bibliotēkas logā. Vienīgā atšķirība ir ar palīglīnijām, jo tās var pievienot (tieši tāpat kā jebkuru citu objektu) vienīgi izvēloties palīglīnijas un tad bibliotēkas logā noklikšķinot uz pogas «New Library Item». Principā darbošanās ir vienkārša un ērta. Lai pēctam izmantotu kādu no bibliotēkas elementiem, vienkārši izvēlamies to no bibliotēkas satura un ievelkam dokumentā. Ja noklikšķināsim uz kādu no bibliotēkas elementiem ar labo peles klikšķi, tad izvēloties «Place Item(s)», ja ievietojam tāda paša formāta dokumentā, kādā bija veidotas sagataves bibliotēkai, attiecīgie elementi tiks novietoti tieši tajās pašās vietās.
Droši vien uz šo brīdi vēl joprojām varētu šķist, ka bibliotēkām nav diži īpaša praktiska pielietojuma un visu šāda veida objektus varētu glabāt arī uz darba virsmas ārpus lapas robežām. Tomēr tā gluži nav. Pieņemsim, ka mēs strādājam ar kādu sarežģītāku darbu, piemēram, preču katalogu vai laikraksta maketu. Tādā gadījumā mēs visu informāciju, kas attiecās uz atsevišķiem lapu elementiem, vienmēr varam glabāt bibliotēku failos. Un, ja jau pašā sākumā būsim padomājuši par to, lai objektiem būtu sakarīgi nosaukumi, varēsim bibliotēkās turēt tūkstošiem elementu, kurus ar parastākās meklēšanas palīdzību ķeksēsim ārā, bet nepieciešamības gadījumā modificēsim un saglabāsim klāt. Tā, piemēram, mēs varam saglabāt vairākas versijas vienam un tam pašam blokam. Man tas jau bija noderējis kādā redakcijā, definējot reklāmas laukumus.
Vienīgais būtiskais mīnuss, kas ir saistīts ar bibliotēku failiem ir tas, ka vienlaicīgi ar vienu bibliotēku var darboties tikai viens InDesign lietotājs.
Skaidrs, ka Ziemassvētki ir tikpat bieži, kā jaunas CS pakas iznākšana. Es biju ļoti negatīvi noskaņots pret jauno Creative Suite tik ātru parādīšanos, tomēr sākot lietošanu esmu sapratis, ka Adobe speciālisti patiešām ir pacentušies un mums ir jāfokusējās mazāk uz jaunajām iespējām, bet gan uz jau esošo iespēju uzlabojumiem. Es īpaši gribētu uzsvērt to, ka daudzas nianses ir nevis vienkārši uzlabotas, bet gan fundamentāli pārstrādātas, līdz ar to pieaugusi gan kvalitāte, gan arī ātrums. Un ātrums programmām ir uzlabots sasodīti jūtami.
Oki, bet tagad nedaudz vairāk tieši par Photoshop CS4 Extended.
