Tehniski vai vienkārši, par dzīvi un par miroņiem.
Patiesībā gribēju šo nopublicēt tad, kad bija pareizais datums, t.i., 28. oktobris, bet nebiju vēl no mammas sagaidījis fotogrāfijas.
25. oktobrī Bižānu ģimenē ienāca Klāvs Bižāns.
Trīs dienas vēlāk Jānis Džimmijs Bižāns svinēja 3 gadu jubileju. Diemžēl sanāca tā, ka jubileju Jānis sagaidīja bez vecākiem, toties ar vecmammu un vectēvu. Un lielais baļļuks kopā ar vecākiem Jānim arī spīd, tikai nedaudz vēlāk.
Samērā lielu ažiotāžu pirms mēneša sacēla lietuvieša Eimantas Paškonis uzzīmētais fonts Magnola, kas vēlāk tika pārsaukts par Magnel (jo ir viens cits fonts, kas jau ir reģistrēts ar nosaukumu Magnola). Tas spēja noturēties myfonts.com pirktāko fontu desmitniekā vairākas nedēļas, jo ir patiešām skaists un, tai pat laikā, neticami lēts — no ievietošanas brīža tas maksāja 8$. Biju to pierezervējis grozā, bet nebiju vēl paguvis iegādāties, jo gaidīju, kad būs pirmās atsauksmes par tā lietojamību.
Šodien saņēmos to pirkt un, ieejot myfonts.com man nedaudz palika šķemīgi. Plānoto 8$ vietā rēgojās cena 30$. Tai pat laikā ir ieviesta kaut kāda tur myfonts.com atlaide, ka visi fonti līdz datumam x maksā pusi cenas.
Īsāk sakot, es biju plānojis fontu iegādāties par 8$, bet tā vietā ieguvu 30/2=15$. Atgādināšu, ka jau biju iemetis fontu savā pirkumu grozā vēl laikā, kad tas maksāja 8$.
Un te nu sekoja pats interesantākais. Dodos uz pirkumu grozu, lai ar nelielu škrobi šķirtos no divreiz lielākas summas, nekā biju plānojis līdz tam, un ieraugu, ka mans pirkums maksā nieka 4$. Loģiski, ka bija nostrādājusi programmētāja radītā kļūda — cena grozā palika vecā (tā, kas bija precei brīdī, kad es to norezervēju), savukārt 50% atlaide nostrādāja, jo tā bija uzstādīta visiem pirkumiem, kas tiek izdarīti līdz datumam x.
Atliek vien tagad saprast, vai tā tiešām ir programmētāja kļūda vai arī te slēpjas kāds juridisks aspekts.
Kā piemēru gribētu minēt Amazon, kurā arī nereti iepērkos un man tur ir kaudze ar precēm grozā samestas, mainoties preces cenai, tā grozā parādās kā neesoša prece un tiek piedāvāts atrast to citur, t.i., atjaunot grozu ar aktuālu preci un aktuālu cenu.
Viss jau tika izdarīts pirmdien, bet kaut kā pagāja laiks, kamēr saņēmos tikt vaļā no bārdas.
Tiem, kas tankā, iesaku palasīt raksta «Tagad man arī ir autovadītāja apliecība bez M burta» komentārus.
Atvedu no mammas pagraba kasti ar veciem papīriem. Ar dēlu pavadījām vairāk kā stundu, izejot cauri samērā senai vēsturei.
Biju par aizmirsis, ka kaut kas tāds vispār bija noticis.
Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.
Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.
Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.
Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.
Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.
Nu, gandrīz vienmēr.
Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.
Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.
Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.
