Noformējot tekstus, pats svarīgākais ir domāt par to, lai tie ir viegli lasāmi. Jo mazāk cilvēkam ir jādomā par to, kā tikt pie nākamā burta, vārda, rindas un rindkopas, jo labāk. Izvēlētais fonts vai fona krāsa ir gluži otršķirīgas lietas.
Atsevišķi varētu izcelt īsu tekstu maketēšanas estētiku, bet to atstāsim citai reizei un koncentrēsimies uz tādiem tekstiem, kurus lasīt aizņem vairāk par vienu sekundi.
Virsraksti
Virsrakstus raksturo divas galvenās īpašības: tie ievada teksta bloku un, ja virsraksti ir vairākos līmeņos, tiem ir jāveido kaskāde no visvairāk izceltā uz vismazāk izcelto. Būtiski ir padomāt par to, lai virsraksts tiešām ievada tekstu, nevis kaut kur planē gaisā un apakšvirsraksti neiesprūst starp teksta blokiem. Virsrakstam ir jābūt piesietam tekstam, kam tas seko. Īpaši bieži kļūdas ir ar apakšvirsrakstiem, kas tiek iecentrēti starp teksta blokiem.
Virsrakstam un arī apakšvirsrakstiem jābūt piesaistītiem tekstam, kas tiem seko.
Papildus sanitārās normas, kas palīdz virsrakstiem kļūt glītākiem, paģērē neatstāt rindas beigās saikļus, īsus vārdus un censties izbalansēt rindu garumu.
Rindkopas
Teksta sadalīšana rindkopās palīdz vieglāk uztvert atsevišķas domu kopas. Garos tekstos rindkopas palīdz lasīšanai. Tieši tāpat, kā pārāk gari teikumi traucē uztvert domu, jo ir aizmirsts teikuma sākums, garas rindkopas nosit ritmisku teksta lasīšanu, jo traucē nākamās rindas meklēšanu.
Pirmajā slejā viss teksts vienā blāķī. Otrajā slejā rindkopas ir atdalītas ar vienas rindas atstarpi. Trešajā slejā rindkopas ir izceltas ar pirmās rindas atkāpi. Ja lieto metodi ar gaisa ielaišanu starp rindkopām, tad pirmajai rindkopas rindai atkāpi likt nevajag.
Atkāpes likšana pirmajai rindai kopš tekstu migrācijas no drukas uz elektroniskajiem nesējiem ir sākusi izzust. Un iemesls ir tāds pats, kā gadījumā ar domuzīmes lietošanu — tehniski to realizēt HTML ir izaicinoši. Tomēr, ja nu jums izdodas šo paveikt, nelieciet pirmās rindas atkāpes jebkur, kur pagadās.
Pirmās rindas atkāpes izskatās lieliski pamattekstam. Bet jāizvairās atkāpi lietot tekstiem, kas paredzēti vienā rindkopā, piemēram, ievados, virsrakstos, apakšvirsrakstos, ielauzumos, izcēlumos. Jo tas tikai rada nekārtību. Savukārt vienas rindkopas pamatteksts, kas piemērā ir iespraudies starp ievadu un apakšvirsrakstu, kaut arī no abām pusēm jau ir ar gaisu, tāpat izskatās kārtīgi, jo vizuāli sasaucās ar pārējo pamattekstu.
Droši vien pieminēšanas vērts būtu arī lauzums vairākās slejās. Bet to atstāsim citai reizei, kad auditorijai būs priekšstats arī par to, kas lauzums vispār ir.
Teksta rindas
Ļaunākais, ko var nodarīt tekstam — izstiept vienu rindu tik garu, ka tā kļūst neizsekojama bez vilkšanas ar pirkstu līdzi.
Nesamērīgi garas rindas ir klasiska tekstu noformēšanas kļūda. Ja jūtat, ka jūsu teksts sāk atgādināt lietošanas instrukciju uz etiķetes, tas ir skaidrs signāls, ka teksta rindas ir par garu. Palīdz vai nu fonta izmēra palielināšana, vai arī slejas platuma samazināšana. Vai arī abi.
Optimālais vienas rindas garums ir 10 līdz 18 vārdi (50 līdz 70 zīmes). Atradīsi daudz muļķīgu pamācību par to, ka zīmju skaitā jāierēķina arī atstarpes un interpunkcijas zīmes. Bet es aicinātu vienkārši sekot līdzi tam, lai nepārsniedz 20 vārdu garumu vienā rindā. Jo lasītpratējs neuztver tekstu simbolos, mēs lasām vārdos. Un rindas garums ietekmē to, cik daudz vārdus tu paturi galvā, lai sameklētu nākamās rindas sākumu.
Noslēguma jautājumi kā Saeimas sēdēs
Nekliedz ar izcēlumiem, apakšvirsrakstiem, ielauzumiem, vizualizācijām un reklāmām katrā otrajā rindkopā. Saskaldīti teksti ir vienkārši nelasāmi. Superīgs piemērs tam, cik tas ir slikti — jau kādu laiku Tviterī dzīvojošā epidēmija ar tvītu pavedieniem.
Izvairies izmantot kustīgu jebko blakus, virs vai zem teksta blokiem. Tas novērš uzmanību no satura un paildzina lasīšanu. TVNETa reklāmas abos sānos rakstiem ir ļaunuma iemiesojums. Cilvēkam, kas to izdomāja, vajadzētu iedot Kaudzīšu Mērnieku laikus un likt tos lasīt braucošā vilcienā, grāmatu piespiežot pie loga.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Karšu izdevniecība Jāņa Sēta izstrādāja Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūku. Pašvaldība atrada laiku piedalīties Eiropas fondu projektā, Jāņa Sēta atrada resursus, lai realizētu visnotaļ foršu ieceri. Nezinu, kurā brīdī viss aizgāja šķērsām, bet ar gala produktu īpaši apmierinātiem nevajadzētu būt. Produkts sanāca sasteigts un sarežģīts lietošanā. Brīdinu, ka būs nedaudz tehniskāks teksts kā parasti.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Ekrānšāviņš.
Karšu pārlūkā ir ļoti daudz rīku, statisku un dinamisku elementu, tas viss izmētāts pa dažādiem stūriem, bieži vien viens otru dublējot. Piemēram, kartes kreisais augšējais stūris vispār izskatās kā no četriem dažādiem resursiem salīmēts.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūka navigācijas rīki.
Man ir grūti iedomāties cilvēku, kas joprojām lieto klikšķināšanu uz bultiņām, lai pabīdītu karti. Jocīgi izskatās arī trīs reizes, dažādos paskatos ieliktie pietuvināšanas un attālināšanas rīki. Par sudraboto pogu rindu arī pastāstīšu nedaudz vēlāk.
Atsevišķu uzmanību, kas arī ir rokdarbu raksta iemesls, jāvelta labajā pusē esošajam rīkam. Tas nodrošina parādīšanas/slēpšanas funkcionalitāti kartes slāņiem. Kartes slāņu rīka izmērs, ja salīmējam visas tā redzamās daļas kopā, ir 232 x 1018 px. Stipri par daudz priekš tik maza informācijas apjoma.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Rīks darbam ar kartes slāņiem.
Maketētājs, kas jau tā nespēja tikt galā ar elementu izvietošanu kartes pārlūkā, uzkārās brīdī, kad bija jāapvieno formas kontroles (checkbox) un apraksta vizuālā leģenda. Drukātajā kartē makets būtu skaidrs — leģendas zīmējums + leģendas teksts. Bet te pienāca klāt trešais, funkcionālais elements.
Kad 2009. gadā rakstīju par adekvātu saišu lietošanu tekstos, daudzus samulsināja fakts, ka pastāv divu veidu saites — ar nepārtrauktu līniju un ar punktotu (raustītu) līniju. Toreiz JavaScript vēl neizmantoja tik plaši, tāpēc pietika ar definīciju, ka punktotā saite ved uz jaunu vietu/lapas daļu esošajā (ielādētajā) lapā. Tagad funkcionālās saites, kā man tīk tās dēvēt, papildina vai samazina elementu skaitu lapā, pašu lapu nepārlādējot. Tātad, princips paliek tas pats — noklikšķinot uz funkcionālās saites, lapa netiek pārlādēta, bet mainās kaut kā stāvoklis lapā.
Tieši tāpēc šādas saites var un tām bieži vien pat vajadzētu aizstāt formas elementus, tādējādi ekonomējot vietu salikumā un padarot to vienkāršāk uztveramu.
Pārmaketējot Jāņa Sētas karšu pārlūka slāņu rīku, tas ietilpst ekrānā, ir pārskatāms un vieglāk atšķirt aktīvos un neaktīvos kartes slāņus. Turklāt karšu pārlūkam parādījies nosaukums, slāņi salikti loģiskā secībā un blokā ievietots arī mērogs, punkta koordinātes, atbalstītāju logotipi.
Siguldas novada karšu pārlūks. Rīks darbam ar kartes slāņiem. Mr. Serge versija.
Funkcionālo saišu lietošana
Es speciāli iezīmēju divās vietās kursoru, lai parādītu iespējamos funkcionālās saites stāvokļus. Pamata stāvokļi ir četri: nenospiesta, nospiesta, nenospiesta onHover, nospiesta onHover. Vēl var parādīties arī neaktīva nospiesta, neaktīva nenospiesta, bet šoreiz tādas nav. Vēl kas — funkcionālām saitēm, kad tās aizstāj formas elementus, grūti iedomājams stāvoklis «apmeklēta».
Pirmajā rindā ir izvietots pārslēdzējs starp ortofoto karti un topgrāfisko karti. Šis elements jau labu laiku ir zināms tiem, kas jelkad ir izmantojuši Bootstrap saviem projektiem, tāpēc par to smalkāk nestāstīšu un tas uz funkcionālajām saitēm neattiecas.
Tālāk mums ir visi slāņi, kas ir aktivizējami uz kartes un ir marķēti kā saites ar punktoto pasvītrojumu.
Nemarķēti paliek nekopto zemju un īpašumtiesību slāņu leģendu atšifrējumi, jo tos pa vienam ieslēgt nevar, var aktivizēt tikai visu grupu. Attiecīgi — pasvītrots tikai grupas nosaukums.
Nekopto zemju platībām ir stāvoklis, kad uzbrauc ar peli (onHover), aktīvi ir slāņi «Īpašumtiesības», «Kadastra vienības» un «Meliorācija». Pēdējam ir stāvoklis, kad tas ir aktīvs un ir uzbraukts virsū ar peli.
Tagad atliek salikt visu kopā un ievietot atpakaļ lapas maketā.
Siguldas novada lauksaimniecības zemju karšu pārlūks. Mr. Serge versija.
Nu re. Visa funkcionālā daļa tagad ir vienā blokā, izņemot to pogu rindu kreisajā augšējā stūrī. Teorētiski es gandrīz sapratu, ko katra no tām pogām nozīmē, tomēr ne līdz galam. Pirmā poga nedara neko. Otrā poga ir kārtējais pietuvināšanas rīks (ceturtais kartē, ja kas). Trešā poga ieslēdz pamatslānim melnbalto režīmu. Ceturtā un piektā poga paredzētas attāluma un laukuma mērījumiem. Tad ir gandrīz strādājošs meklētājs un tad ir poga, kuras jēgu vispār nesapratu, savukārt zem pēdējās slēpjas slāņu caurspīdīguma regulētāji.
Ja pilnībā saprastu, kas kam ir paredzēts, varētu integrēt pogas labajā joslā. Piemēram, pievienot melnbaltās kartes funkciju blakus pārslēdzējam starp ortofoto un topogrāfisko karti. Slaideriem ar slāņu caurspīdīguma regulēšanu jau pēc būtības būtu jāatrodas slāņu sarakstā un arī meklētājam tur atrastos vieta. Bet šoreiz pietiks.
Starp citu, visu «iemīlētais» jaunais Foursquare dizainā arī izmanto funkcionālās saites.
Funkcionālās saites pielietojuma piemērs Foursquare jaunajā mobilās aplikācijas dizainā.
Funkcionālajai saitei nav obligāti jābūt pasvītrotai ar punktotu līniju, tā var būt arī poga, kā tas ir Foursquare aplikācijas dizainā. Tieši tāpat, kā lapas navigācijā saites teju vienmēr zīmē kā pogas. Galvenais ir atcerēties nezīmēt šīs pogas tādas, lai tās vizuāli sasauktos ar formu elementiem. Un lai nav tā, kā ar Foursquare, ka ir jāpaskaidro, ka uz elementa var nospiest un tad kaut kas notiks.
Society for News Design — Best of Digital Design 2013.
Ziņu dizaina biedrība (The Society For News Design) ir veikusi kārtējo brīnumdarbu, izskatot un apbalvojot labākos aizvadītā gada digitālos garadarbus Best of Digital Design. Tās nav CSDD neapskatāmās infografikas tviterī vai LSM vēl aizdomīgākas jēgas vizualizācijas mājaslapā. Biedrība ir izvērtējusi un apkopojusi labāko, ko žurnālisti visā pasaulē ir izdarījuši pagājušajā gadā.
Visi marta beigās The Society For News Design apbalvotie darbi apkopoti vienā izklājlapā. Lai iepazītos ar visu saturu, būs jāpatērē vairāk, kā viena diena, bet man nav ne jausmas, cik ilgi darbu radītāji uzturēs visus savus projektus, tāpēc iesaku nevilcināties un neatlikt priekšdienām.
Starp labākajiem ir gan alus šķirņu katalogs iPad, gan izcilās The Guardian pētījumu vizualizācijas Edvarda Snodena nopludinātajiem datiem. Tie ir gandrīz 250 tehnoloģiski, statistiski un, bez šaubām arī žurnālistiski labākie darbi, kādi līdz šim digitāli vispār ir radīti.
Tiem, kas tankā:
The Society for News Design (SND) is an international organization for news media professionals and visual communicators – specifically those who create print/web/mobile publications and products. Our members art direct, design, edit, report, illustrate, make photos and video, visualize data — and write code.
Raidījums «Zebra» Paula Timrota vadībā apsekoja Rīgas parkomātus un kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem izpētīja, kā parkomāts darbojas un kādas ir lietojamības problēmas, kas ar to saistītas. Un to ir vairāk, nekā jūs spējat iedomāties.
Gandrīz visas parkomāta problēmas sižetā ir uzskaitītas. Nav skaidrs, kāpēc «Rīgas Satiksme», uzņēmums ar ļoti pietiekamu budžetu, pirms parkomātu uzstādīšanas nav veikusi elementāru pārbaudi uz lietotājiem.
P.S. Man ir vēl 1000+ stipri vecāki video (un arī jaunāki, piemēram, Азбука | Alphabet), kurus varētu publicēt blogā. Kā ir, ērtāk ir blogā, vai arī pietiek, ka tviterī iemetu?
Pasaules skaistākās avīzes ik gadu var ievērtēt Society for News Design (SND) rīkotajā konkursā. Jebkurš izdevējs no visas pasaules var iesūtīt savus labākos avīžu izklājumus vērtēšanai, cīnoties par medaļām, līdzīgi kā olimpiādē. Kaut gan oficiālie rezultāti vēl nav zināmi, neoficiāli nominācijas jau ir pasniegtas un diez vai kaut kas būtiski mainīsies.
Šogad, kā jau tas bija gaidāms, starp favorītiem ir ļoti daudz preses saistībā ar Nelsonu Mandelu. Nav nekāds brīnums, jo 2002. gadā praktiski visi darbi bija saistīti ar 11. septembra teroraktiem.
Par teroraktiem runājot, manā personīgajā skatījumā pagaidām starp visiem nominantiem vislabākais darbs nepelnīti ir ieguvis vien sudraba medaļu.
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums.
«This is how you cover an event as it happens. It’s got depth, it’s got thought. It’s complete. It’s got all the pieces. It’s a simple design, but the design is enhancing the content.»
— SND35 long form judges
SND sudraba medaļa. Boston Globe maratona terorakta atspoguļojums. Otrais atvērums.
Bet netrūkst arī citu lielisku darbu. Piemēram, Times of Oman ir skaista avīze pati par sevi, ko nevarētu teikt par viņu mājaslapu. Ja kādam gadās netīšam paklupt Persijas līča dienvidu krastos, uzsaukšu pudeli viskija par pāris avīzes numuriem taustāmā veidā.
Un netrūkst arī vilšanās. Lieliskais zviedru Svenska Dagbladet ir sačakarējis kultūras pielikuma izskatu. Tagad tas ir gaužām neinteresants. Akurāt nav skaidrs, par ko viņiem ir izteikta tik augsta atzinība.
Pēdējos gadus SND konkursā vērtē arī digitāli radītos darbus un izskatās, ka šogad šajā lauciņā laurus plūks National Geographic. Bet neiztiks arī bez iepriekšējos gadus digitālajā jomā ne bez nopelniem izceltajiem New York Times ar infografiku un Boston Globe ar jauno mājaslapas dizainu. Arī šogad pieteikto darbu sarakstā ir New York Times prātam neaptverama darba rezultātā radītais izcilais vizuālais baudījums, kuru Society for News Design pelnīti atzinuši par sudraba medaļas vērtu.
SND sudraba medaļa. The New York Times — Reshaping New York atvērums.
Pēc tam, kad tiks paziņoti Society for News Design oficiālie uzvarētāji, sagatavošanā būs arī gadagrāmata, kurā SND publicē visus interesantākos darbus, ieskaitot tos, kas balvas nav ieguvuši. Un šī grāmata (ieskaitot arī visus iepriekšējo gadu izdevumus) vienmēr ir ļoti vērtīgs papildinājums bibliotēkai. Bet, pat ja neizdodas pie drukātā izdevuma tikt, SND mājaslapu pašķirstīt var bez maksas.
Man ir pie vienas vietas, kas notiek ar iOS dizainu, jo nekad nebūšu tā patēretājs vairāk par dažām minūtēm, tomēr ir viena lieta, ko pamanīju un tā man ļoti ļoti krīt uz nerviem Windows Phone 8 dizainā. Apple ir izdarījis visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu saturs, savukārt Microsoft ir izdarījuši visu iespējamo, lai pirmajā vietā būtu satura apraksts. Un šī ir galvenā atšķirība starp WP8 un iOS7. Pārējais viss ir sīkumi un lietotāju pieradināšana.
Janvāra sākumā bija tas prieks ciemoties Jelgavā. Zviedru Volvo bija kaut kas sabojājies un nācās to atstāt gādīgās autodakteru rokās, dodoties Rīgas virzienā ar vilcienu. Jelgavas stacija ir nedaudz mainījusies kopš brīža, kad esmu tur bijis pēdējo reizi. Izveidots tāds kā muzejs ar dažādām vilciena esamības liecībām un vecām maršrutu shēmām. Virs kasēm ir uzstādīti elektroniskie tablo, kas pilnībā ir aizvedinājuši projām man tik ļoti mīļos flip-dot paneļus.
Tabulas, kā jau tabulas. Īstu datoriķu garadarbs. Jo ja jau tehniski informācija tiek izvadīta kā tabula, tad tas noteikti ir uzskatāmi jāparāda. Vēl, bez šaubām, arī vecais labais triks ar tekstu pasvītrošanu «īpašai» izcelšanai. Vienīgā foršā lieta, kas ir adaptēta no ārpuslatvijas elektroniskajiem tablo un, kas līdz šim Latvijā nekur nav manīta — laiks līdz vilciena aiziešanai.
Atsevišķi noteikti ir jāatzīmē absolūti bezjēdzīgās lietas. Ja ir jādodas kāda braucienā ar vilcienu, tad ir tikai divi varianti: 1) es braucu līdz gala stacijai, 2) es braucu līdz kādai stacijai, kas ir maršrutā uz galastaciju un man ir būtiski ne tikai tas, uz kurieni vilciens dodas, bet arī kas tas ir par vilcienu (ir vilcieni, kas visās pieturās neapstājas). Tātad man nav būtiski, kur tas vilciens savu maršrutu sāk, būtiski ir zināt, uz kurieni tas dodas. Otra lieta ir pienākšanas laiks. Tā kā panelis ir dinamisks, tad attiecīgi mainās arī atiešanas laiks, ja kaut kas notiek (piemēram, avārija uz sliedēm vai laikapstākļi vai aizkavēt vilciena atiešanu). Līdz ar to laiks, kad vilciens pienāks, it īpaši maršrutos, kur tu nenobrauc tikai 5-10 minūtes, ir ļoti relatīvs jēdziens, kas maršruta laikā var mainīties. Teiksim notika kaut kāds negadījums Jelgavas stacijā un vilciens sāka kustību 5 minūtes vēlāk. Vilciena vadītājs, sazinoties ar dispetčeri līdz Rīgai var nokļūt arī laicīgi, neiekavējot šīs piecas minūtes, toties starpstacijās tas laiks, kas rādīsies kā pienākšana galastacijā būs nepareizs, jo maršruta sākumā stacijās rādīsies laiks ar 5 minūšu nobīdi, savukārt tuvojoties galastacijai, tas atkal izlīdzināsies līdz pareizajam. Tieši tāpēc arī šo laiku nekad dinamiski cenšas nerādīt.
Nu un tad vēl arī secība, kādā tas viss notiek. Būtiskākā informācija ir atiešanas laiks. Pēc tā tiek kārtots saraksts un pēc tā arī tiek meklēts vajadzīgais vilciens. Vilciena tips un numurs ir būtisks, ja ir nopirkta biļete uz kādu konkrētu vilcienu vai arī gadījumā, ja nebrauc līdz gala stacijai un tad pēc biļetes var salīdzināt, kurš ir īstais vilciens. Atiešanas ceļš, bez šaubām, ir īpaši būtisks, lai saprastu, cik ilgi līdz vilcienam no vietas, kur šobrīd skatās uz tablo laiku ir jādodas (Latvijas mērogā gan tas ir būtiski vienīgi dažās stacijās). Tikai tad seko virziens, kur vilciens dodas, kam seko gaidīšanas laiks līdz atiešanai.
Daži jautās, kāpēc es nenovietoju virzienu kā primāro meklēšanas elementu. Tas tāpēc, ka uz tablo tiek rādīti vienīgi tuvākie četri vilcieni, līdz ar to noorientēties, pārskrienot pāri četriem vārdiem ir vienkārši, savukārt skaitļus salīdzināt cilvēkam ir daudz grūtāk, tāpēc tos ir būtiskāk grupēt kopā, lai varētu vieglāk salīdzināt.
Pēdējais un būtiskākais, kas ir mainīts, salīdzinot ar šobrīd funkcionējošo tablo — būtiski palielināts burtu lielums un kontrasts, lai arī omes un opīši varētu orientēties laikā un telpā.
Nu un vēl es īsti līdz galam nesapratu iemeslu, kāpēc uz tablo tiek rādīts vilciens, kas jau ir aizgājis. Varbūt kāds var padalīties pieredzē, kad tāds rādījums ir noderējis?
Esmu jau pirms tam daudz rakstījis par to, ka uzskatu tabulu ierakstu vizuālu dalīšanu ar papildelementu izmantošanu par dizainera nemākulības paraugu. Viens no tādiem piemēriem ir Nokia BetaLabs, kur koporācija publicē testa versijas jaunajām mobilajām aplikācijām un programmām. Zemāk redzamajā animācijā es veicu tikai divas darbības — noņēmu fonu tabulas nepāra rindām un pēdējās kolonnas tekstam samazināju attālumu starp teksta rindām.
Nokia Betalabs. Pirms un pēc korekcijas.
Rodas jautājums, kāpēc dizainerim uzspieda veidot šos nevajadzīgos fonus? Vai tas bija mārketinga nodaļas arguments «mums vajag vairāk zilas krāsas», jeb arī tas ir kā krieviem avīžu dizainā — jo raibāk, jo labāk?.
P.S. Patiesais šī ieraksta iemesls ir tāds, ka esmu beidzot iebraucis, kā darbojas Firebug (vismaz man tā šķiet). Tad nu gribēju parādīt lapu, kuras lietošana izsenis ir bijusi zobusāpe, savukārt absolūti vienkāršs labojums to padarītu jau daudzreiz lietojamāku.
Rīgas stacijas flip-dot panelis. Foto autors nezināms.
Ja jums šķiet, ka šai bildei nav nekāda sakara ar raksta virsrakstu, tad jūs maldieties. Kaut gan viss sākās stipri ātrāk, teiksim tā, vairākus tūkstošus gadus ātrāk.
Sensenos laikos dzīvoja cilvēki, kuriem, tieši tāpat, kā tas ir mūsdienās, nebija talants noteikt, vai tas, ko viņi rada ir šķībs vai taisns, toties viņiem bija pietiekami daudz prāta, lai vienu un to pašu darbu nedarītu vairākas reizes. Tā uz pasaules parādījās tabulas un, līdz ar tabulām — tabulu rāmji.
Senās Ēģiptes sienas zīmējuma fragments. Bildēts Turīnā, Ēģiptes vēstures muzejā.
Rāmjus vienmēr un visos laikos izmantoja, lai varētu ar roku veicamo darbu izdarīt precīzāk. Šī sienas zīmējuma fragmentā, ko es pirms HVZ cik gadiem nobildēju Ēģiptes vēstures muzejā Turīnā, var redzēt, ka hieroglifi, attiecībā pret līnijām, kas tos norobežo, ir zīmēti ar izcilu precizitāti. Man nav ne mazākās nojausmas, pēc kāda principa tika sadalīti darbi, bet izskatās, ka tas līniju vilcējs, kurš iedalīja vietas hieroglifiem tieši virs dievu zīmējumiem, visticamāk, atlikušo mūža daļu pavadīja, kraujot piramīdām akmeņus.
Vēlāk nāca citi tehniskie paņēmieni, kā dabūt kaut ko, kas ir tavā prātā uz papīra, bet līdz digitālās izdošanas laikam nemainījās tehnika — ja kaut ko vajag skaidri norādītā vietā iedabūt, tad pirms tam ir jāievelk robežas, lai ir skaidrs, kur tad tas kaut kas atradīsies.
Ziņojumu dēlis Rugājos. 2011. gads.
Loģiski, lai vieglāk būtu ierakstīt, cik tad maksā kāds no ogu vai sēņu veidiem, mēs skaisti iezīmējam vietu, kur to ciparu iebāzt, lai nesanāk putra un nav jāčakarējas. Un, kā kārtīgiem padomiju piedzīvojušajiem mums bija liels pienākums izmantot lineālu un zīmuli visur, kur vien tas ir iespējams, pirms ķērāmies klāt pie tušas, krāsas vai kāda cita paliekoša izteiksmes līdzekļa izmantošanas.
Stāvi pie jūras. Tallina. Foto autors nezināms.
Nu, gandrīz vienmēr.
Un tad nāca datorlaikmets ar saviem spiedogiem un zīmogiem. Un mēs uzreiz aizmirsām, ka līniju izmantošanai jebkādās formās, tabulās vai tekstos bija lielākoties vienīgi funkcionāla jēga — atrast kur rakstīt vai zīmēt un glīti šo vietu aizpildīt. Bet nu taču nevar tautieši no tā atradināties, galu galā tūkstošiem gadu to ir lietojuši. Un nesaprot, ka tajā brīdī, kad ar roku nekas nekur vairs nav jāiebaksta, nav arī jāmoka vairs cilvēka acs, saraibinot pasniedzamo informāciju ar absolūti bezjēdzīgiem režģiem.
Led-dot ekrāna elektroniskā parodija. Kaut kur Krievijā. Foto autors nezināms.
Un aiziet, bliežam visu tabulās, saliekam visur rāmjus apkārt. Vajag taču kontrastu! Vajag spēku! Un viss, kas mums paliek no tik elegantā flip-dot ekrāna, ir zaļās krāsas teksti uz tumšāka fona. Kaut arī patiesībā šie teksti bija uz melna fona gaišiem burtiem nevis tāpēc, ka tas ir superkontrasts, ideāla lasāmībā un tūkstošu gadu pieredzes rezultāts. Vienkārši izmantojot melnu fonu, nevarēja redzēt iekārtas nepilnības pie nevienmērīga apgaismojuma — ēnas no atsevišķiem punktus veidojošiem elementiem.
Un tā mēs turpinām dragāt rāmjus apkārt visam, ko vairāk vai mazāk spējam dēvēt par tabulām, kaut gan tas ir reāli atbaidošs un funkcionāli absolūti nekādu jēgu nenesošs elements.
Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.
Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.
Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.
Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.
Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.
Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.
Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.
Pantone 11-4201 krāsas references
sRGB 240, 238, 233
Hex #F0EEE9
Lab 94.14, 0.42, 2.51
Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.
Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.
No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.
—
Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.
Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.
Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.
Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».
Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.
Kā abonēt reģionālo laikrakstu?
Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.
Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.
Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.
Piemēram, laikrakstu Staburagsvar abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.
Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?
No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.
Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.
Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.
Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.
Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.
Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.
Kā tas viss sākās?
Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.
Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.
Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.
Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas
Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:
Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.
Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.
Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.
Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.
Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.
Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.
Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.
Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.
Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.
Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.
—
Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.
Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.
Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.
Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».
Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.
Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.
Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm
Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.
Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.
Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes
Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».
Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.
Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu
Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».
Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwardenvai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.
Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.
Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.
Ne visai biometrijai var uzticēties
Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.
Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.
Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.
Atslēdz paziņojumu troksni telefonā
Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.
Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.
Filtrē ienākošos e-pastus mapēs
E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.
Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.
Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā
SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.
Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.
Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.
Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri
Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.
Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.
Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.
Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.
Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.
—Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?
Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.
—Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.
—Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.
—Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?
—Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.
—Mums vēl palika cigaretes?
Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.
***
Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.
Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.
Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu: — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona). — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen. — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ. — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.
Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.
