Birka: Domas

Kas notika blogā 2014. gadā. Interesantāko rakstu kopsavilkums.

Treknu punktu šim gadam pielikt vēl ir par agru. Toties kopsavilkumu par to, kas notika blogā gan varētu mierīgi izveidot. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu gatavojis, bet ļoti ceru, ka būšu izvilcis interesantākās 2014. gada publikācijas un tās pienācīgi sašķirojis.

Pētījumi

Līdz ar ceturtā burta iegūšanu autovadītāja apliecībā, kārtējo reizi aktualizēju vienu no Latvijas Ceļu satiksmes noteikumos paviršāk atrunātajām tēmām «Satiksmes noteikumi dzīvojamā zonā». Pie reizes arī raksts «Ielas pulkstenis kā estētisks pilsētvides objekts», kas nav par satiksmi, bet ir par to, ko redzam ielās.

Izdevās atrisināt pogu izvietojuma kalamburu rakstā «Kalkulatora un telefona ciparu atšķirīgā izkārtojuma vēsture». Ievērības cienīgs ir it kā pavisam dažādu tēmu apkopojums «Interneta vēsture, pornogrāfija, narkotikas, alkohols un dopamīns». Ceru pēc iepazīšanās ar rakstu uz Zemes palika mazāk cilvēku, kas dopamīnu saista vienīgi ar narkotikām un tāpēc nedod bērniem saldus dzērienus.

Valodas jautājumos šogad aktuāla tēma joprojām bija eiro simbola pareiza rakstīšana, par kuru runāju Pareizrakstības nodarbībā #8 «Eiro simbola pareiza rakstīšana. Otrā daļa» un «Eiro simbola un saīsinājuma pareizrakstība. Kas mainījies gadu pēc maniem ieteikumiem».

Kāpēc «Sargies vilciena» ir latviski pareizi, analizēju rakstā «Augšlīgatnes dzelzceļa pārejas brīdinājuma zīme». Tepat svarīgi pieminēt arī rakstu par to, kas ir latviešu valodas korpuss «Latviešu valodas tekstu korpuss un mūsdienu latviešu valodas vārdnīca».

Rokdarbi

Grafikas
«Rokdarbi. Cenas sadalījums nekompensējamajiem un kompensējamajiem medikamentiem»
«Rokdarbi. Studējošo skaita dinamika un sveiciens Sorosa fondam Latvija»
«Rokdarbi. Latvijas mobilo operatoru LMT, Tele2 un Bite datu tarifa plānu salīdzinājums»
«Rokdarbi. Vienkāršojam meteogrammu un atkal sveiciens LVĢMC»
«Rokdarbi. Stipras vēja brāzmas Latvijā rudeņos un ziemās. Sveiciens Rīta Panorāmai un LSM»

Kartes
«Sprādziens Spilves ielā 43 un karšu lietošana Latvijas medijos»
«Rokdarbi. «Nokrišņu daudzums Latvijas teritorijā. Sveiciens LVĢMC»
«Rokdarbi. «Ūdensvada profilaktiskās skalošanas karte un sveicieni «Jelgavas Vēstnesim»»
«Daugavpils tramvaju kustības shēma. Pirmais piegājiens.»
Nav īsti rokdarbi, bet tēma tā pati «BalticMaps.eu kartes ievietošana mājaslapā»

Citi
«Rokdarbi. Pareiza drukātā izdevuma pirmās lapas vai vāka parādīšana elektroniski»
«Tualetes lietošanas filosofija»
«Rokdarbi. Saite kā formas elementa aizstājējs Siguldas zemju kartes pārlūkā»

Vēl daži raksti, kas šķita svarīgi

Gada sākumā skaļi domāju par interneta komentāru kultūru Latvijā un to, ka tikai retais interneta resurss domā, kā komentāru kultūru uzlabot. Ļoti sacepos par Aivara Ozoliņa bezatbildību, padodot tālāk interneta troļļu sagatavotās ziņas. un lieku reizi atgādināju, ka RSS ir vislabākais veids, kā sekot līdzi mājaslapu jaunumiem.

Gada beigās pildot pilsonisko pienākumu sagatavoju un nolasīju lekciju «Kā lietot e–parakstu un nekad neredzēt lodziņā kazu», kuru ir doma papildināt, uzlabot un nākamgad nolasīt vēlreiz, šoreiz Rīgā.

Un sagaidot Ziemassvētku laiku, tradicionāli sagatavoju bloga lasītājiem dāvanu, DIY 2015. gada kalendāru ar svarīgiem bonusiem: atzīmētām svētku dienām un pārceltām darbadienām, kā arī visiem pilnmēnešiem, kas sagaida 2015. gadā.

Īsumā viss. Gan jau, ka bija vēl daudz kas interesants, bet tāpēc jau vajag ikdienā sekot līdzi tam, ko es rakstu un neaizmirst pastāstīt, kas patīk un par ko gribētu lasīt vēl. Apsolos, ka arī nākamgad vēlme blogot neapsīks.

Laika patēriņa optimizācija darot divas lietas vienlaicīgi

Mājās sēžot pie datora, pirms došanās uzpīpēt, uzlieku sildīties tējkannā ūdeni. Tā, atgriežoties no pīpēšanas var uzreiz ķerties klāt kafijas vai tējas taisīšanai.

Jaunākās ziņas lasu paralēli internetbankas operāciju veikšanai. Tādējādi īsinu laiku, kas vajadzīgs, lai kodu kalkulatorā nomainās skaitļi.

Plānojot pārvietošanos ar sabiedrisko transportu, vienmēr līdzi paņemu lasāmvielu, kurai ikdienā pietrūkst pacietības.

Kādas vēl ir laika patēriņa optimizācijas, kuras ikdienā noder?

Apsnigušas ceļazīmes, selfiji un publiskas saites uz slēgtām publikācijām sociālos tīklos

Trešajā vakarā pēc sniegputeņa aptaujāju Latvijas Valsts ceļus, Rīgas domes Satiksmes departamentu un Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldi par to, kurš atbildīgs un var paskaidrot, kāpēc trešo diennakti Rīgas centrā ceļazīmes aizsnigušas? Visi klusēja kā partizāni arī ceturtās dienas vakarā.

Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojums. 9. un 10. decembris.
Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojums. 9. un 10. decembris.

Varonīgo atbildi saņēmu vienīgi no Valsts policijas 13. decembrī, kad sniegs jau sen ir nokusis ne vien no ceļazīmes, bet arī no ceļiem, un atbildei vairs nebija pielietojuma. Bet paldies, ka vispār atbildējāt.

Ja zīme ir aizputināta, tad tā nav spēkā. Zīmes tīra attiecīgā ceļa uzturētājs. (Via)

Atbilde tika ar lielām ovācijām uzņemta tviterī. Varot braukt tā, it kā ceļazīmju nebūtu. Bet ovācijām nebūt nav pamata. Neaizsnigušas ceļazīmes parāda, kāds fakaps iestāsies, ja brauks, tās neievērojot. Loģiski, ka visi brauca pēc atmiņas, nevis pēc fakta, ka ceļazīmes var neievērot visas tās piecas dienas.

Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojuma zīmes, nobraucot no Vairogu pārvada.
Gustava Zemgala un Brīvības gatves krustojuma ceļazīmes, nobraucot no Vairogu pārvada.

Vadoties no Ceļu satiksmes noteikumu 99. panta, taisni var braukt no pa visām joslām. Pa trešo un ceturto, ja pirmā un otrā ir aizņemta ar vismaz vienu transporta līdzekli, bet šajā krustojumā reti kad nav katrā joslā pa autiņam. Turklāt papildus vēl uz centru varētu virzīties kravas automašīnas. Forši, ne?

Labi, Valsts ceļiem gar to nav daļas, policijai pie kājas (nav viņu atbildība), bet kāpēc satiksmes departaments pat nepainteresējās, par kuru vietu ir runa?

Pašīši jeb selfiji

Nav tādu selfiju vai pašīšu latviešu valodā. Hipsteru, īmo, whatever drazas nevajag popularizēt. Latviešu valodā ir ļoti skaists vārds pašportrets. Es patiešām neredzu, kāda šim vārdam būtu problēma, lai to nevarētu lietot arī turpmāk. Debīlu pašdarinājumu veidošana ir nodarbošanās, kurai krievu valodā ir lielisks nosaukums, kas sākas ar «ху» un beidzas ar «йня».

Saites uz slēgtām publikācijām sociālos tīklos

Šis vienreiz ir jāizbeidz. It īpaši kretinē valsts un pašvaldības iestādes, valstsvīri/sievas, kas publicē «ļoti būtisks jūsu viedoklis un novērtējums» tipa ierakstus uz Draugiem.lv portālu, kur saites saturs apskatāms tikai pieslēdzoties. Twitter to jau saknē iznīcināja — privāto profilu ierakstus nevar retvītot. Facebook vēl gadās pa kādai nepubliskai vietai, bet Draugiem.lv ir kā apsēsts ar šo «slepenības plīvuru».

Atsevišķs stāsts ir divpadsmit redirektiem caur saišu saīsinātājservisiem, tai skaitā sociālajiem tīkliem. Bet ar to laikam būs grūti cīnīties, jo vienkāršāk ir procesus automatizēt, lai spams iekrīt visur uzreiz un nav jāiespringst.

—

Kaut kā bija daudz sakrājies, bet nebija jēga atsevišķus ierakstus taisīt. Laikam dusmīgi sanāca. Lai nebūtu tik drūmi, Ziemassvētku dāvanā — 200 sniegpārslas *.svg formātā brīvai lietošanai (*.rar arhīvs). Jebkur un jebkad.

Ģeniālās izmaiņas dabas resursu nodokļa piemērošana reklāmas izdevumiem un materiāliem

Gausties par ekseļministra ģeniālajām iniciatīvām 2014. gada 1. janvāra pidžilijons jauno nodokļu, nodevu un maksājumu sakarā vairs nav populāri. Tā jau ir ikdiena, aizmālēta aiz cēlā eiro ieviešanas plīvura. Vieglprātība un tuvredzība, ar kādu kārtējais likumprojekts tiek bīdīts uz Saeimu, spēj novest līdz nervu sabrukumam. Tad nu vēl viens ģeniāls naudas izspiešanas veids ir izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, kurā, cita starpā, iniciēts arī šāds papildinājums:

24.1 pants. Nodokļa aprēķināšana par reklāmas izdevumiem un materiāliem
(1) Nodokļa likme par reklāmas izdevumiem un materiāliem, kas ir ar saimniecisko vai profesionālo darbību saistīts iespiests paziņojums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu (arī nekustamā īpašuma, tiesību un saistību) popularitāti vai pieprasījumu pēc tiem, 1,30 Euro par kilogramu.
(2) Reklāmas izdevumu un materiālu svaru pamato ar uzskaites dokumentiem. Nodokļa maksātājs nodrošina reklāmas izdevumu un materiālu uzskaiti, lai pamatotu nodokļa aprēķinus.
(3) Ministru kabinets nosaka:
1) reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošus uzskaites dokumentus un tajos iekļaujamo informāciju;
2) reklāmas izdevumu un materiālu svara noteikšanas metodes, ja nodokļa maksātāja rīcībā nav reklāmas izdevumu un materiālu svaru apliecinošu uzskaites dokumentu.
Avots: Likumprojekts «Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā»

Šī grozījuma anotācijā lasāms: «Tādejādi tiktu veicināts reklāmas veidot un izplatīt pārdomāti, vienlaikus samazinot reklāmu apjomu, kas regulāri nonāk iedzīvotāju pastkastēs vai arī tiek  izplatīts dažādos pasākumos, uz ielas un līdzīgos veidos.» Interesanti gan tas, ka no likuma izriet, ka dabas resursu nodoklis ir jāmaksā praktiski jebkurā gadījumā, ja kaut ko nodrukā.

1. piemērs. Komunālo pakalpojumu sniedzējs daudzdzīvokļu māju masīvā

Pāris reizes gadā komunālo pakalpojumu sniedzējam noteikti ir jāsniedz informācija iedzīvotājiem par to kad tiks pieslēgta/atslēgta apkure, par veicamajiem remontdarbiem, un tamlīdzīgi. No 1. janvāra, ja šīs likuma izmaiņas stāsies spēkā un dabas resursu nodoklis būs jāmaksā, komunālās saimniecības uzņēmumam vajadzēs atsevišķu reģistru, kurā fiksēt datus par patērēto papīra daudzumu paziņojumu izlīmēšanai pie durvīm (vai izmētāšanai pastkastēs), jāiegādājas vai jāverificē esošie svari, lai varētu fiksēt šo materiālu drukāto daudzumu un, galu galā, jāmaksā ļoti mistiskas summas kā dabas resursa nodoklis.

2. piemērs. Pašvaldības izdevumi.

Reti kura pašvaldība nenodarbojas ar drukāta izdevuma izdošanu, jo likums «Par pašvaldībām» nosaka, ka domes pieņemtie lēmumi kā arī vēl virkne citu lēmumu stājas spēkā dienu pēc nodrukāšanas vietējā izdevumā (likuma «Par pašvaldībām» 45. pants, 61.2 pants, un citur). Ir alternatīvas, piemēram, drukāties kādā privātā vietējas nozīmes izdevumā, bet tās pārsvarā ir stipri dārgākas (un līdz ar nodokļa ieviešanu noteikti būs dārgākas). Tagad pašvaldībām būs papildus jau tā neizdevīgajai un, principā arī nevajadzīgajai izdevējdarbībai jārēķinās arī ar šīs darbības seku segšanu, maksājot dabas resursu nodokli. Atgādināšu, ka likuma izmaiņu autors ir Vides aizsardzības un Reģionālās attīstības lietu ministrija. Nelielai ārpuspilsētas pašvaldībai papildus gada izmaksas vai to pieaugums sastādīs vairākus simtus latu. Vēl lielākas tās būs pašvaldībām, kas izmanto ofisa papīru vai drukā uz glancētajiem krītpapīriem, jo ir būtiski lielāks papīra svars salīdzinot ar avīžpapīru.

3. piemērs. Kafejnīcas ēdienkarte.

Iedomāsimies ceļmalas krogu ar guļbaļķu galdiem, kam ēdienkartes vāki ir no skaistiem koka dēlīšiem. Vai nodokli būs jāaprēķina, ņemot vērā arī ēdienkartes vāku svaru? Kafejnīcas ēdienkarte atbilst visiem likumā noteiktajiem parametriem, lai par to arī būtu jāmaksā dabas resursu nodoklis. Nav gan skaidrs, kā kafejnīca, kas pati drukā, maina, pārveido savas ēdienkartes, to maksās.

Kur un kāpēc ir sagaidāma problēma?

Tā kā Ministru Kabinets jau ir veiksmīgi nodevis to čupā ar pārējiem grozījumiem izskatīšanai Saeimā, oponēt pie deputātu veselā saprāta ir par vēlu. Jo viņiem vēl ir kalni ar citiem murgiem jāskata cauri, šo vienkārši nepamanīs.

Poligrāfijas nozares pārstāvji lēš, ka nodokļa apmērs ir teju divreiz lielāks par papīra iepirkuma cenu. Es pareģoju scenāriju, ka dabas resursu nodoklis galu galā būs jāmaksā tiem, kas rūpnieciski nodarbojas ar jebkāda veida drukāto materiālu izdošanu, tātad, tipogrāfijām. Attiecīgi, tipogrāfiju izmaksas būtiski paaugstināties (ak, godīgais eiro ieviesēj!). Ieguvējs šajā gadījumā būs komunālās saimniecības pārstāvis, kas turpinās līmēt lapiņas par atslēgto gāzi bez nodokļa nomaksas. Toties paralēli parādīsies arī lērums dažādu drukāto materiālu, kas ir veidoti pašrocīgi, izplatīti pašrocīgi un attiecīgi arī lielākoties izskatās pēc drazas. Turklāt skaidrs, ka šādā gadījumā cietīs tipogrāfiju tirgus kā tāds, jo daudzos gadījumos drukāt būs izdevīgāk ārpus Latvijas.

Otrs variants ir nogrūst dabas resursu nodokļa maksu uz apdrukājamo materiālu importētājiem un ražotājiem. Tādā gadījumā mūs sagaida identiski idiotisks cenas sadārdzinājums, kā tas bija gadījumā ar datu nesējiem, ja nu kāds vēl atminas AKKA/LAA lielisko iniciatīvu un izpildījumu no likumdevēju puses.

Par būtisko kaitējumu poligrāfijas nozarei runā ne vien Latvijā, bet arī Dānijā, kur šādu nodokli (tikai būtiski mazāku) vēlas ieviest, bet Eiropas Komisija vēl skata, vai tas vispār ir pamatots. Varbūt ir vēl kāds variants, kā šo nodokli piemērot tā, lai Latvijas ekonomika nekad nezeltu un neplauktu, jo nevienu pozitīvu scenāriju vai piemēru es izdomāt nespēju.

Valsts policijas Kriminālpolicijas pārvaldes interesantais darba stils

26. jūlijā saņēmu uzaicinājumu ierasties Ropažu pasta nodaļā izņemt manam SIA adresētu ierakstītu vēstuli. Vēstures saturs bija nedaudz vairāk kā pārsteidzošs (abās vietās aizklātais SIA nosaukums ir viens un tas pats).

Vēstule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas.
Vēstule no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas.

Iedevu vēstuli izlasīt gan savam juristam, gan vēl pāris cilvēkiem un neviens nespēja saprast, kas ar šo vēstuli ir domāts. Pelēkās vielas daudzums man ir pietiekami liels, lai nebūtu vēlmes rakstīt iesniegumu Valsts policijā par pašu, iespējams, veiktajām nelikumīgajām darbībām.

Tie divi tālruņa numuri, kas ar roku pierakstīti klāt, ir parādījušies jau vēlāk, kad neveiksmīgi divas nedēļas mēģināju sazvanīt vēstules autoru, D.Maslova kungu, kas ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes 3. biroja 1. nodaļas kaut kāds darbinieks. Pirmais numurs tika piešķirts, zvanot uz veidlapas galvenē norādītajiem tālruņiem Gaujas ielā 15. Viens bija 1. nodaļas kaut kāds nebūt tālrunis, otrs — nodaļas priekšnieka pienākumu izpildītājas Lauras Skalbiņas kabineta numurs. Ja domājiet, ka tikt pie šiem numuriem bija ārkārtīgi vienkārši, iesaku pamēģināt vispār atrast tādu 1. nodaļu Valsts policijas mājaslapā.

Tā kopš vēstules saņemšanas pagāja jau vairāk par divām nedēļām, līdz tiku līdz telefonsarunai ar Skalbiņas kundzi. Izskaidroju situāciju, ka man nav skaidrs, ko man ir atsūtījis viņas padotais un, ka es vēlos tikt informēts, par kādām nelikumīgām darbībām es esmu iesniedzis par sevi iesniegumu. Laura apsolīja, ka garadarba autors ar mani noteikti sazināsies (nosaucu savu vārdu, tālruņa numuru, e-pastu, piedāvāju arī personas kodu un pases numuru). Tagad ir 23. augusts, t.i., mēnesis, kopš dokuments ir pametis Valsts policijas ēku un nekādas ziņas neviens man nav sniedzis, nekādi telefonzvani nav bijuši, nekādi e-pasti nav nākuši.

Palasīsim, uz kāda pamata VP RRP KP 3. biroja 1. nodaļa ir pieņēmusi lēmumu, ka mana uzņēmuma pseidoiesniegums par pseidopārkāpumiem ir atstāts bez tālākas virzības:

377. pants. Kriminālprocesu nepieļaujošie apstākļi
Kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja:
(..)
2) izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva;

Kriminālprocesa likums. 377. panta 2. daļa.

Apburtais loks. Kas ir rakstījis iesniegumu un par ko ir lietas būtība, neviens paskaidrot negrib, līdz ar to arī nav skaidrs, par ko lietas tālāka virzība ir izbeigta.

Noteikti jums ir jautājums, kāpēc oficiālā kārtībā nerakstīju ierakstīto vēstuli ar pieprasījumu paskaidrot šo garadarbu. Atbilde gaužām vienkārša. Latvijas Republikas likumdošana paredz, ka amatpersonai ir jāatbild uz adresēto vēstuli 30 dienu laikā, savukārt prokuratūrā pārsūdzēt lēmumu es varu vienīgi 10 dienu laikā. Tātad brīdī, kad būtu zināms, kāds ir iesnieguma saturs un lietas būtība, lietas tālāka izskatīšana prokuratūrā vairs nebūtu iespējama.

Varbūt kādam ir pieredze ar līdzīgiem scenārijiem un var padalīties ar rezultātiem vai pastāstīt, ko vispār ar šādu ne no kurienes parādījušos dokumentu darīt tālāk?

Par slavenajiem grozījumiem Alkoholisko dzērienu aprites likumā

Biju kārtīgi padusmojies tviterī un nemaz nemanīju, kā dusmas kādu sasniedza. Cerēju, ka tas ieinteresēs vismaz kādu mediju, bet diemžēl sprāga gāzes baloni slimnīcā un visiem uz to bija, tā teikt, uzlikt klucīti.

Klusu un bez brēkas no rītdienas stājas spēkā alkohola aprites likuma izmaiņas, par kurām policija var izčakarēt katru otro krogu/cafe.

— @mrserge August 1, 2013

Es gan tviterī arī biku nolažoju, jo jau rakstīšanas brīdī čakarēt varēja. Izmaiņas stājās spēkā jau 1. augustā, bet es nepaguvu iepriekšējā dienā par to ietvītot.

Par lietas būtību

Jebkurai iestādei Latvijā, kas nodarbojas ar alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību, ir jābūt licencei. Licencei ir pielikums, kas attiecas uz konkrēto tirdzniecības vietu un tajā bez adreses un darbalaika ir jāmin arī licences veidi: Alkoholisko dzērienu realizācija promnešanai (RP), realizācija patērēšanai uz vietas (RVP) un uzglabāšana (U).

Vienkāršā valodā runājot, licencē ir paredzēti trīs veidi, ko var iesākt ar alkoholu iestāde, kurai licence piešķirta: tirgot dzērienus promnešanai, tirgot dzērienus uz vietas, uzglabāt.

Licencē ir norādīts arī iestādes darbalaiks, kas, starp citu, ir arī laiks, kad jebkura tiesībsargājošā instance var nākt un pārbaudīt, vai ar alkoholu viss ok, un iestādei ir jāver likumsargiem vaļā durvis. Absurds vienīgi sanāk faktā, ka, piemēram, ja kafejnīca strādā (licencē norādītais darbalaiks) no 12:00 līdz 2:00, tad uzglabāt alkoholu no 2:00 naktī līdz 12:00 kafejnīca nedrīkst, jo licence takš nav spēkā (man par to jau ir bijusi skaidrošanās tiesā).

Bet nu labi, atgriežamies pie mūsu jautājuma. 30. jūlijā Valsts Ieņēmumu dienests savā mājaslapā izvieto paziņojumu:

Valsts ieņēmumu dienesta Akcīzes pārvalde informē, kā Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents ir izsludinājis likumu „Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā”. Likums stājas spēkā 2013.gada 19.jūlijā.

Saskaņā ar minēto likumu 2013.gada 1.augustā spēkā stājas 6.panta pirmās daļas 5.punkts, kas nosaka, ka alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22.00 līdz 8.00, izņemot tādas mazumtirdzniecības vietas, kurās alkoholiskie dzērieni tiek realizēti tikai izlejamā veidā un tiek nodrošināta to patērēšana uz vietas, kā arī beznodokļu tirdzniecības veikalus. (avots, saglabātā versija (*.pdf)).

Tur tas blah ir tāds pagarāks, interesenti var izlasīt rūpīgāk pašus Grozījumus Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Likumdevējs ir panācis to, ka jebkura iestāde var tirgot alkoholiskos dzērienus tikai patēriņam uz vietas. Un, ja tirgo nešanai projām, tad licence darbojas tikai no 8:00 līdz 22:00. Tiktāl viss būtu loģiski, ja vien tas neskartu arī naktī strādājošas iestādes, kas tirgo, piemēram, mājražotāju produkciju, mazo alus un vīnadarītavu produktus un citus ekskluzīvus dzērienus, kurus būtu tikai loģiski piedāvāt gan pagaršot (patērēt uz vietas), gan aizvest kaimiņam (nopirkt promnešanai). Pēc 2013. gada 30. septembra tas būs iespējams tikai no 8:00 līdz 22:00. Tātad sanāk, ka iestāde, kas grib strādāt arī naktīs, nevar vairs piedāvāt, piemēram, pašu brūvētu alu līdzi ņemšanai. Šim nolūkam ir jāver vaļā atsevišķi veikals vai arī jāizņem vairumtirgotāja licence un tad ir iespēja to tirgot veikalos vai pie konkurentiem, kas nestrādā naktīs.

Bet arī tā vēl nav galvenā sāpe.

Kas par vainu krodziniekiem?

Ja kroga/kafejnīcas/kluba darbalaiks iekrīt laikaposmā no 22:00 līdz 8:00 (kas nav nekas īpašs), tam ir jāiesniedz iesniegums speciālās atļaujas (licences) pārreģistrācijai.

Tagad pievēršamies likuma, VID un krodzinieku darbību saprašanai.

Grozījumu Alkoholisko dzērienu aprites likumā ieviešanas hronoloģija.
Grozījumu Alkoholisko dzērienu aprites likumā ieviešanas hronoloģija.

VID gan telefoniski, gan ierodoties uz vietas VID Akcizēto preču pārvaldē apstiprināja, ka šī darbība oficiāli notiek līdz divām nedēļām. Nu tad tagad skatamies.

1. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa Latvijas vēstnesi. No 19. jūlija līdz 1. augustam ir 11. dienas. 20. un 21. jūlijs nav darbadienas un VID iesniegumu neizskatīs.. Tātad pat kroģeris–jurists nespēj veikt izmaiņas licencē laikus, jo atliek vien 9 dienas (tai skaitā vēl divas brīvdienas), un tās nav divas nedēļas.

2. iespēja. Pieņemsim, ka kroģeri to vien dara, kā lasa VID mājaslapas jaunumus. Laiks izmaiņu veikšanai samazinās līdz vienai diennaktij, arī tās nav divas nedēļas.

3. iespēja. Kroģeris iesāk mēnesi ar to, ka iesniedz papīrus izmaiņu pieteikšanai VIDā un divas nedēļas strādā līdz 22:00. Tātad nakts iestāde pusi mēneša zaudē iespēju pelnīt, lai, piemēram, spētu samaksāt darbiniekiem mēneša sākumā algas, līdz padsmitajiem datumiem samaksātu valstij nodokļus, utt.

4. iespēja. Reālā dzīve. Īsti nav skaidrs, kam ir jāpasakās par to, ka, piemēram, Rīgas Pašvaldības policija (RPP) likumus nelasa, bet interpretē. Pateicoties tam, ka bija zināms, ka RPP domāja, ka likuma izmaiņas stājas spēkā no 30. septembra un nakts reidos jau 1. augustā uz iestādēm nedosies, lielākā daļa Vecrīgas krogu iesniedza VID izmaiņas un turpināja strādāt.

VID galu galā bija vienīgā iestāde, kas nepiečakarēja un izmaiņas licencēs centās reģistrēt ļoti operatīvi, lai tie, kas it kā attapās, spētu ātrāk sākt strādāt legāli. 30. jūlijā iesniedzot VID izmaiņas licencē, jaunās licences atsūtīja jau 7. augustā (iemesls, kāpēc es par to nerakstīju ātrāk).

Secinājumi

1. Likumdevējs vispār neparedzēja pārejas laiku, lai spētu likumīgi ievērot izmaiņas likumā.

2. VID kopš pēdējās reizes, kad manam uzņēmumam nācās veikt izmaiņas alkoholisko dzērienu licencē, ir izmainījis spēles noteikumus. Senāk bija tā, ka izmaiņas stājās spēkā brīdī, kad VID ir saņēmis iesniegumu. Pat gadījumā, ja reāli uz rokas vēl nebija jaunās licences. Tagad izmaiņas stājas spēkā vienīgi tad, kad uz rokas ir jaunā licence.

3. Visiem par to vairāk vai mazāk ir pajāt, jo neviens tāpat nesaprot, kas šajā valstī īsti notiek un medijiem svarīgāk ir zombēt par eiro ieviešanu, nevis skaidrot, kas reāli notiek Latvijā.

4. 2008. gadā kārtojot pirmo alkohola mazumtirdzniecības licenci VID Akcizēto preču pārvaldē skaidroja, ka jāņem ir visi veidi, jo tas taču ir tikai normāli. Ja nu gribēs arī promnešanai tirgot. Tātad, VID darbinieki bija ieinteresēti, lai uzņēmums strādātu pēc iespējas plašāk. Labāks darbs uzņēmumam = vairāk ienākumu valsts kasē. Tagad sanāk, ka likumdevējs nosaka, lai viss būtu otrādāk. Jo vairāk nobliezīsim vietējos uzņēmumus, jo vairāk Eiropa mūs mīlēs.

Rīgas satiksmes jaunās tramvaju pieturas

Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa».

Līdz ar Juglas tramvaju līnijas pārbūvi, lai tā būtu piemērota zemās grīdas tramvajiem, Rīgas Satiksme ir uzbūvējusi arī pavisam svaiga paskata tramvaja pieturas. Kaut gan pie Alfas pietura vēl nav līdz galam pabeigta, izmēģināt neērto beņķi un izbaudīt skatu pilnībā aizsedzošos nojumes sānus var jau tagad.

Ir pamatotas aizdomas ka cilvēks, kas šīs pieturas projektēja, sabiedrisko transportu nav lietojis. Kustības saraksts atrodams vienīgi pie pieturas ceļazīmes staba, kas ir kādus desmit metrus no nojumes. Lietus vai sniega laikā, pirms paslēpties zem nojumes, nāksies padirnēt pie staba, lai uzzinātu, cikos transports būs pieejams. Atrodoties zem nojumes, no abām pusēm ir vides reklāmas stendi, kas pilnībā aizsedz redzamību. Attiecīgi, par transporta pienākšanu uzzināt var tikai mirklī, kad tas jau ir pieturā. Tas ir īpaši stulbi tad, kad piebrauc garie tramvaji un sānos dublētais numurs nav pretim nojumei. Neskaidra ir arī loģika, kāpēc jumts un sāni nav vienlaidus. Virs reklāmas stenda ir makten liels caurums, kas būs noderīgs, lai varētu salīt/ieputināties vējainā laikā.

Šķiet, ka vienīgā labā lieta, ko var pateikt par jaunajām pieturām, ir tramvaju kustības shēma, kas atrodama nojumē. Kaut gan pati shēma ir sazīmēta līki, toties ir.

Mani izbrīnīja tas, ka nojumes sānā nadziņš, uz kura tiek dublēti sabiedriskā transporta maršrutu numuri ir nokrāsots dzeltenā krāsā. Ir apsveicami, ka maršrutu numuri tiek dublēti. Tas būtu ļoti labs veids kā atrast vajadzīgo pieturu gadījumos, kad tādas ir vairākas pēc kārtas (piemēram, pretim Stockmann uz 13. janvāra ielas), tomēr daudz lielāku jēgu funkcionāli šis nadziņš nestu gadījumā, ja tas tiktu krāsots Rīgas Satiksmes transporta veidu krāsu kodējumos. Attiecīgi, tramvaja pieturai nadziņš būtu sarkans, trolejbusiem — brūns, autobusiem — zils, nakts transportam — tumši pelēks. Un ja pietura pilda vairāku transporta veidu pieturvietas funkciju, tad nadziņam šīs krāsas attiecīgi nāktu blakus/virs/zem klāt. Ejot no tās pašas Alfas uz sabiedrisko transportu centra virzienā, jau pirms Brīvības ielas šķērsošanas varētu pamanīt «nu to sarkano pieturu», pirms kuras būtu «brūnā/zilā» autobusa un trolejbusa pietura.

Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.
Jaunā Rīgas satiksmes tramvaju pietura pie t/c «Alfa». Mr. Serge variants.

Ideju glabāšanas mehānismi

Kad idejas ienāk prātā vai arī tiek pamanīts kaut kas, kas vēlāk var palīdzēt (vai nepalīdzēt) radīt kādu ideju, tad šīs lietas vajadzētu kaut kur saglabāt. Tas pats attiecas arī uz ikdienas darbu un notikumu plānošanu. Esmu izmēģinājis desmitiem dažādu veidu, kā glabāt idejas un nonācis pie samērā elementāriem secinājumiem.

Papīrs

Neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir ar dažāda izmēra, krāsas un formas lapiņām piestūķēts maks, kabatas, soma, galds un mašīna. Lapiņas ir ar absolūti savā starpā nesaistītu saturu un tiek iznīcinātas pēc tam, kad tās vairs nav vajadzīgas vai arī piefiksētā informācija ir nokļuvusi kādā citā glabāšanas veidā.

Diktofons vai videoieraksts

Viens no bezjēdzīgākajiem veidiem. Es nespēju Youtube noskatīties klipu līdz beigām, ja tas ir pārāk garš, nekad neesmu bijis audiogrāmatu vai audioblogu (podkāstu?) lietotājs. Es vienkārši nespēju ilgstoši koncentrēties uz lietām, kas man saistās ar izklaidi, ja tās ar izklaidi nav saistītas. Video priekš manis ir izklaide (izņemot, varbūt, ziņu sižetus par ļoti svarīgām lietām, jo pārsvarā ziņas es lasu), audio priekš manis ir mūzika. Un mūziku es klausos ikdienā daudz. Un tāpēc man ir grūti saprast, kā var piesārņot manu audio ēteru ar kaut ko citu. Līdz ar to diktofoni un audioieraksti man nekad nav palīdzējuši. Nu labi, diktofonu esmu lietojis kad gatavoju publikācijām intervijas, bet tas ir kas cits.

Aplikācijas datorā un telefonā

Visi tie Evernote, Microsoft OneNote, SimpleNote, Moemonic, To-Do, Stickies un tamlīdzīgie produkti (man apnika visiem linkus likt, gan jau paši atradīsiet) ir absolūti bezjēdzīgi manam prāta iekārtojumam, jo es šādas aplikācijas spēju lietot nedēļu/divas un tad pieķert sevi pie domas, ka neesmu to jau pāris dienas atvēris vaļā.

Tukšas e-pasta kastītes politika un Google Calendar

Kādreiz izmantoju neizlasīto SMS politiku, bet SMS vairs tā nestrādā. Jo ir neiespējami iepazīties ar SMS saturu, to neizlasot. Bet tad, kad tu to izlasi, tu par to aizmirsti tieši tikpat viegli, kā par Twitter direct messages. Un līdz ar to tev tāpat saņemtā SMS darbs/uzdevums ir kaut kur jāpārraksta.

Lieliskākais darbu plānotājs ir e-pasts. Tukšas pastkastītes politika ir absolūti labākais komunikācijas veids ar manām smadzenēm, ja tas attiecas uz darbiem, kas ir jāizdara kaut kad, bet nav noteikts, kad tieši. Bieži telefonsarunā piekodinu, lai labāk raksta man e-pastu, jo es tāpat pusi no runātā aizmirsīšu, ja tas saistīts ar kādu ilgākā termiņā būtisku lietu. Ar e-pastu ir vienkārši: kad darbs ir izdarīts, izmet ārā e-pastu un aizmirsti par to. Lieliskākais to-do uz planētas.

Paralēli darāmos darbus es plānoju Google Calendar. kurā man ir desmit kalendāri, kas sasaistīti ar dažādiem uzņēmumiem/darba grupām/cilvēkiem. Tracina gan tas, ka pagaidām nav izgudrots neviens kalendāra skats, kas mani apmierinātu.

«Vēlāk pieķersos» veida plānošanas rīki

Šis ir viens no būtiskākajiem ikdienas interneta pārlūkošanas galvassāpju cēloņiem. Populārākais scenārijs: atver kaut kādu resursu un saproti, ka tev tagad nav laika/lustes/nepieciešamības šo resursu pētīt, bet tas ir pietiekami būtisks, lai saglabātu priekšdienām. Tad esmu izkristalizējis trīs veidus, ko šādos gadījumos darīt.

1. Raksts, kas jāizlasa. Šis, daudz nedomājot, nokļūst Readability un tad es to izlasu kaut kad telefonā. Piemēram, pārvietojoties ar sabiedrisko transportu. Paņēmiena negatīvais moments ir tāds, ka var gadīties, ka ar sabiedrisko transportu ilgākā maršrutā es pārvietojos tikai pēc mēneša un lasāmais jau būs zaudējis aktualitāti.

2. Lapa šķiet interesanta. Ja mani ieinteresē lapas saturs un es redzu, ka tas tiek atjaunots, es pievienoju lapas RSS plūsmu Google Reader kontam (aka laikam drīzumā tas būs The Old Reader) un sekoju līdzi izmaiņām. Paņēmienam ir vairāki mīnusi. Ja lapai nav RSS, 90% gadījumu es lapu vienkārši aizveru un aizmirstu par tās eksistenci. Ja lapas RSS netiek atjaunots, es vienkārši aizmirstu par šo lapu, sev nemaz par to nezinot (nepienāk jauna lasāmviela).

3. Lapa šķiet interesanta, bet tā nav saistīta ar lasīšanu. Visbiežāk tās ir kaut kādas programmu apraksta lapas, bibliotēku datubāzes un tamlīdzīgi. Šādas lapas es glabāju Firefox tabu grupās un pievēršos šīm grupām tad, kad man rodas vajadzība. Vēl, protams, no neatminamiem laikiem ir saglabājusies pamatīga Bookmarks kolekcija, kurā neesmu ielūkojies vismaz pāris gadus. Tabu grupas strādā pārliecinošāk, jo, skatoties līdzīgus resursus vienmēr ir iespēja aizvērt mazāk vērtīgo un aizmirst par to. Ar grāmatzīmēm vienmēr ir lielāks čakars.

Galvenais šī ieraksta iemesls

Kārtoju elektronisko dokumentu arhīvu un atradu *.txt failu, kurā pēdējās izmaiņas tika veiktas 1996. gadā. Tas bija mana pirmā elektroniskā ideju glabātuve. Esmu sapratis, ka tieši tādi*.txt dokumenti man sāk atkal un atkal parādīties un arī tagad viens tāds eksistē Dropbox folderī un praktiski vienmēr arī ir atvērtā veidā datorā un viedtālrunī.

Viesu raksts: Usability fail, Latvian edition

Mums programmētājiem savā darbā bieži vien nākas taisīt dažnedažādas sistēmas. Parasti par lietojamību domājam tikai pēc tam, kad ir izpildītas klienta vēlmes pēc fīčas x,y un z; ir salaboti visi milions bagi un pēc tam nejauši brīvā laikā ir izlasījies kāds raksts internetā.

Šovakar, man, palīdzot savai mammai, nācās saskarties ar diviem ģeniāliem lietojamības feiliem, no kuriem, cerams, kāds kaut ko pamācīsies un (naivā cerība) kāds šos ieteikumus ieviesīs arī attiecīgajās sistēmās.

EDS

EDS, protams, saprātīgs cilvēks vispār nav spējīgs lietot. Tur vajag kā miminums augstāko izglītību grāmatvedībā un iziet septiņu mēnešu kursus VIDā. Tas gan nenozīmē, ka ,veicot tieši septiņas minūtes ilgu darbu (nu ok, tur ar visu izstrādājošā uzņēmuma birokrātiju, kur minūtes pārvēršas par dienām mazliet vairāk, bet mēs viņiem par to tjipa maksājam), to nevar salabot.

Tagad tā, uzmetam aci sekojošajam attēlam un ne vairāk, kā 10 sekundēs pasakiet, kā var izveidot jaunu iesniedzamo dokumentu:

EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?
EDS sistēma. Kā pievienot jaunu dokumentu?

Neatradāt? Normāli, es arī neatradu – man tas aizņēma augstāk pieminētās septiņas minūtes un bezjēdzīgu klikšķināšanos pa n-tajām sistēmām.

Atbilde, kad tā reiz ir atrasta, saprotams ir acīmredzama:

EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.
EDS. Kā pievienot jaunu dokumentu.

Un tagad pasakiet man – kurš idiots šādu svarīgu un būtisku pogu ieliek meņucī, to nekādi neizceļot, un kā parasts saprātīgs lietotājs vispār var iedomāties, ka tai ir kaut mazākais sakars ar lielajā lapas daļā esošo sarakstu?

Labā ziņa šajā visā ir tā, ka šo lietojamības feilu var izlabot diezgan elementāri – ieliekot divas pogas, tajās vietās, kur tām ir jābūt:

EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.
EDS. Jauna dokumenta pievienošana. Ramūna piedāvājums.

Obviously, pogu tekstu var izdomāt krietni jēdzīgāku.

Šī viena mazā izmaiņa ietaupītu neskaitāmas minūtes visiem tiem nabaga cilvēkiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izmantot šo sistēmu.

Tagad otrs mazais stāstiņš:

Jūrmalas Namsaimnieks/Horizon

Jūrmalas namsaimnieks savā mājas lapā ir ieviesis ģeniālu iedzīvotājiem noderīgu lietu – iespēju elektroniski iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus. Tas ir kruta un megaapsveicami. Ir vienīgi, kā jau parasti, dažas nianses.

Pirmais sīkums gan vairāk liecina par to, ka biedri nav iepazinušies ar horizona iespējām – moš kāds no FMSa grib viņiem par tām pastāstīt?

Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.
Jūrmalas namsaimnieks. Pieslēgšanās sistēmai.

Bet nu ok, sūds par demo tekstu (lai arī labu iespaidu tas galīgi nerada). Kļovākais moments notiek tieši nākamajā skatā, kurš izskatās precīzi šāds:

 

Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.
Jūrmalas namsaimnieks. Skats, pieslēdzoties sistēmai.

Ok, paldies, jūtos laipni ielūgts un saprotu, kas es esmu un kur varu nomainīt paroli.

Tikai, kā man, sievietei ap 50 (kura pat pēdējos padsmit gadus tomēr ir pavadījusi biroja darbā pie datora), iedomāties, ka lai iesniegtu tos skaitītāju rādījumus vispirms ir jāsaprot, ka tas “NĪP portāls” ir poga, kuru var nospiest, un ka zem tās tad atverās kaut kāda debīla izvēlne, kurā tad ir šis te teksts par ūdens skaitītājiem.

Vai tad tiešām tik grūti bija uztaisīt elemtāru lietu – jau ienākot sistēmā tā izvēlne izskatās šādi:

 

Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.
Jūrmalas namsaimnieks. Ramūna izvēlnes piedāvājums.

Būtībā abos stāstos morāle ir īstenībā viena un tā pati – izstrādātājiem ļoti reti nākas iejusties sitēmu pirmo reizi (gan vispār, gan pēdējo x mēnešu laikā) lietojošo lietotāju ādā, tāpēc rodas šādi brīnumi. Šajos abos gadījumos ir viena un tā pati problēma – ja tu zini, ka tā poga atrodas tur, tad tev tās novietojums un izskats nešķiet problemātisks un arī pārējie pēc tam, kad ir hzcikilgu laiku pavadījuši, lai atrastu šo pogu, pēc tam baisi par tās novietojumu neiebilst, turklāt sūdzēties, ka poga bija grūti atrodama ir psiholoģiski līdzīga darbība sava intelekta noniecināšanai.

Viens no labākajiem veidiem, kā šīs problēmas izskaust jau pašā saknē ir tā saucamais hallway testing, kuru, par nelaimi, Latvijā diezin vai bieži kāds izmanto. Vismaz man izskatās, ka abos iepriekšējos gadījumos ne.

—

Šī raksta autors ir Ramūns Usovs. Šis ir gandrīz viesu raksts (sarunāta pārpublikācija), bet, ja kādam derdz un ir idejas rakstiem par blogā apskatāmajām tēmām, sūtiet rakstus un idejas uz sergejs.bizans@sv.lv.