Aivars Kļavis. «Kaut mums pietiktu spēka!»

Rakstnieks Aivars Kļavis uzrakstīja emuāru ierakstu Latvijas Vēstnesī, kas nonāca ar līdz manim. Raksts ir tik skaists, ka beigās gandrīz apraudājos. Noskatoties uz to, cik ļoti tas ir iepaticies maniem Twitter konta sekotājiem, nevaru to neielikt arī blogā.

Ja godīgi, gribēju uzrakstīt dažus jaungada vēlējumus. Bet tā nu sanāca, ka janvāra sākumā darbs dzina darbu, kas pats par sevi, protams, bija labi. Vienīgi mani vēlējumi tā arī palika neuzrakstīti. Un tas vairs nebija labi. Jo reizēm ir lietas , kuras jāpasaka pat tad, ja neviens tās negrib uzklausīt un dzirdēt. Pat tad, ja tās simtreiz teiktas, visiem sen apnikušas, un pat tad, ja no šīs teikšanas nekas nemainīsies.

Kādu vakaru īsi pirms Jaunā gada uz viena no valsts nozīmes ceļiem, es pieredzēju šaušalīgu skatu. Tā bija viena no aizvadītā gada aukstākajām dienām. Termometrs Vidzemē rādīja mīnus septiņpadsmit. Pa dienu sniga. Ceļš vēl nebija notīrīts, tāpēc arī braucēju maz. Un tad tālumā  tumsā ieraudzīju tik labi pazīstamās zilās bākugunis. Pa gabalu secināju, ka mašīnas, kurām tās pieder, noteikti ir vairāk par vienu un tās nebrauc, bet stāv ceļmalā. „Avārija,” nodomāju. „Turklāt acīmredzot pamatīga.” Samazināju ātrumu, un, tuvojoties notikuma vietai, mēness gaismā ieraudzīju divas ātrās palīdzības.

Tomēr par spīti manām aizdomām, ne grāvī, ne laukā aiz tā neredzēja nevienu avarējušu mašīnu. Nebija ne lūžņu, ne uz ceļa izbirušas kravas – vienīgi šīs divas ātrās palīdzības automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm abpus ceļam un spokains pusmēness debesīs. Kad beidzot mašīnas lukturi vilka tik tālu, lai izgaismotu ceļmalā notiekošo, ieraudzīju arī visu pārējo. Vairāki cilvēki baltos halātos, virs kuriem bija uzmesti mēteļi, tieši tobrīd palīdzēja no ātrās palīdzības izkāpt kādai sievietei. Es braucu ļoti lēni, tāpēc pirmais, kas mani pārsteidza, viņas apģērbs, kurš ne tuvu nebija piemērots tik aukstam laikam. Tāds kā halāts, tāda kā slimnīcas pidžama, šalle ap galvu un kājās čības. Nezin kāpēc man šķita, ka čības uzvilktas basās kājās, lai gan tam neticu, jo, kā jau teicu, ārā bija vismaz mīnuss septiņpadsmit. Un tikai tad pamanīju pašu galveno – sieviete bija stāvoklī un sāpēs saviebtu seju turēja vēderu. Kad pabraucu garām, atpakaļskata spogulī, bākuguņu gaismā redzēju kā sievieti pārved ceļam un iesēdina otrajā ātrās palīdzības mašīnā. Šis skats bija tik sirreāls un šokējošs, ka vēl ilgi neizgāja no prāta. Ieputināta autobusa pieturvieta, sīkas retas sniegpārslas gaisā, divas ātrās palīdzības un grūtniece halātā ar čībām kājās.

Vēlāk zinātāji man teica, ka nekā šokējoša un sirreāla tur neesot. Tā esot realitāte, kuru uz Latvijas ceļiem varot vērot itin bieži. Realitāte, kas esot likumsakarīga reģionālās reformas un medicīnas iestāžu restrukturizācijas sekas. Acīmredzot tajā novadā, kura medicīnas iestādē sieviete ar ātro palīdzību nogādāja vispirms, kā šim novadam piederīgo, vairs netiek veiktas operācijas un pieņemtas dzemdības. Tāpēc viņa visticamāk pārvesta uz reģionālo slimnīcu, kas atrodas citā novadā. Bet tā kā neviens no novadiem negrib tērēt savus līdzekļus lieki braucot turp un atpakaļ, darījums notiek uz novadu robežas vai pusceļā starp abām ārstniecības iestādēm. Labi, ka sieviete vēl vispār vesta ar ātro palīdzību, nevis likts pašai braukt uz reģionālo slimnīcu, tādējādi taupot nodokļu maksātāju naudu.

Tā, lūk – apbrīnojami vienkārši un loģiski pēdējā laikā tiek izskaidrotas pilnīgi absurdas un neloģiskas lietas. Jo mēs pie šī absurda jau esam tik tālu pieraduši, ka spējam saskatīt situāciju attaisnojošas likumsakarības, pat tur, kur nekādiem attaisnojumiem nav vietas.

Bet janvāra sākumā demogrāfi nāca klajā ar paziņojumu, ka pie pašreizējās dzimstības un mirstības līmeņa mums pat nevajadzēs gaidīt 30 gadus, kā tika prognozēts līdz šim, lai Latvijā paliktu vairs tikai puse no pašreizējā iedzīvotāju skaita. Tas notikšot krietni ātrāk. Masu medijos cita pēc cita parādījās publikācijas un sākās diskusijas par to, kāpēc latvieši negrib bērnus un kas ar mums notiks pēc tam, kad beigsim pastāvēt kā nācija. Bet man acu priekšā joprojām bija tā sieviete, tur – naktī zem spokainā mēness, kura bija izšķīrusies radīt bērnu. Paldies vietā valsts viņai piedāvāja pirms dzemdībām ziemas naktī un salā drusku pastaigāties pa aizsnigušu ceļu. Par laimi vismaz mediķu pavadībā.

Pašlaik ir ļoti populāri teikt – mēs dzīvojam krīzes laikā. Un ar to tad arī visas cūcības attaisnot. Nekā nebija – jau vairākus gadus mēs patiesībā dzīvojam avārijas situācijā. Nejēdzīgos, absurdos un necilvēcīgos apstākļos, kuros valsti noveduši patmīlīgi, savtīgi un melīgi politiķi, alkatīgi uzņēmēji un nemākulīga valsts pārvalde. Un šī avārijas situācija sākās vēl pirms bija sākusies krīze.

Tāpēc vienīgais, ko patiesi gribu novēlēt visiem šajā gadā, lai mums pietiktu spēka ne tikai saskatīt šīs nejēdzības, bet arī saprast, ka tās ir nejēdzības, nevis kaut kāda ārkārtas situācijas, kas galu galā kļūst par ikdienu pēc tam, kad esam tās akceptējuši. Un lai šīs nejēdzības mūs nespētu salauzt, un lai mums pietiktu spēka tās neakceptēt! Jo tikko mēs sāksim domāt, ka tam tā jābūt, jo mūsu kā nodokļu maksātāju nauda ir svarīgāka un vairāk taupāma nekā mēs paši, tā ar mums būs cauri un mēs paši sevi būsim iznīcinājuši. Iznīcinājuši pirms vēl to paspēs augstais mirstības un zemais dzimstības līmenis.

Oriģināls ir lasāms Latvijas Vēstneša mājaslapā.

Es, bez šaubām, ļoti atvainojos cienījamajai Latvijas Vēstneša redakcijai, ka pārpublicēju rakstu pilnībā, bet zinot, kādi rokenroli jums tur notiek pēdējā gada laikā, man ir lielāka ticība, ka arī pēc gada es to varēšu atrast savā blogā, nevis LV.LV.

Narvessen kafija no King Coffee Service

Man šis raksts jau labu laiku stāv, jo biju pārliecināts, ka tā ir tikai kļūda, ko netīšam esmu paguvis piefiksēt. Izrādās, ka tas tā arī ir bijis domāts un vēl joprojām stāv.

Narvessen kafijas aparāta vadības panelis.
Narvessen kafijas aparāta vadības panelis.

Man vienīgajam šķiet, ka vadības panelis ir debīls?

Lai saprastu to, ka lielā krūze ir atsevišķi jāpasūtina pirms tu izvēlies dzērienu, tev vajag izlasīt vismaz visu pirmo rindu ar pogām un tikai tad tu nonāc līdz uzrakstam «Lielā Krūze». Pievērsiet uzmanību, ka uzrakstīts arī ir pseidolatviski. Rēķinoties ar to, ka tās pogas ir speciāli taisītas (piemēram, pabāžot izdukātu lapiņu zem tās mīkstās plastmasas vai kaut kā līdzīgi), vai tiešām bija sarežģīti nonākt kaut vai līdz kaut kam šādam?

Narvessen kafijas aparāta variants ar pamanāmu lielās krūzes pogu.
Narvessen kafijas aparāta variants ar pamanāmu lielās krūzes pogu.

Jo man jau kuro reizi ir nācies Narvessen darbiniekiem skaidrot, kādu tad es dzērienu paņēmu — lielā vai mazā krūzē. Loģiski, ka es gribēju lielu kafiju, bet, tā kā es sākumā izvēlējos kafiju un tikai pēc tam atcerējos par pogu «Lielā Krūze», tad lielā krūzē man kārtējo reizi tiek ielieta parastā porcija.

Kafija un santehniķi

Mani šausmīgi izved no pacietības cilvēki, kas domā, ka viņu darbs ir vissvarīgākais uz planētas, bet tai pat laikā viņi nav spējīgi izdarīt elementāras lietas, kas tieši attiecas uz viņu profesiju vai veicamo arodu, tai vietā klārējot muļķības.

Man ļoti garšo kafija. Es domāju, ka es gadā noteikti par pāris desmitiem gramu palielinu vidējo Latvijas kafijas dzērāja izlietotās kafijas apjomus. Esmu sajūsmā gan no izcili pagatavota espreso, gan no parastas ar karstu ūdeni pārlietas mājas kafijas.

Un man šausmīgi besī santehniķi, kas man piepišās par to, ka es kafijas biezumus skaloju izlietnē.

Kas jūs besī santehniķos?

Pie avārijas izejas sprādzējoties nepiegružojiet salonu

Mani fascinē sabiedriskais transports. Man ir fetišs pētīt visu, kas ir ar to saistīts un mēģināt to ne tikai pielietot, bet arī adaptēt, izmainīt, uzlabot, pārveidot. Esmu jau minējis par SIA «Galss buss», kas mani nogādā no Silakroga līdz Rīgai un atpakaļ. Šī ir jauna pērle, ko pamanīju autobusā.

Galss buss. Informatīvās zīmes uz autobusa loga.
Galss buss. Informatīvās zīmes uz autobusa loga.

Tā kā ar vācu valodu esmu uz jūs Google Translator, tad cik varēju saprast, augšējais uzraksts nozīmē «Avārijas izeja», bet zem zīmējuma ir kaut kas par to, ka ir nepieciešams sprādzēties. Kamēr sēdēju autobusā un man bija slinkums vērt vaļā pārlūku uz mobilā, vienīgais, kas ienāca prātā: piesprādzējieties, lai avārijas gadījumā jūsu paliekas nebūtu jāvāc pa visu salonu.

Lieta, kas mani skolas laikos izveda no pacietības

Ļebedjevs palaidis tirgū jaunu savu produktu un, kā reiz, pamatīgi mani pārsteidzis ar to, ka īpaši izcelts ir šī jaunā devaisa absolūti kretīniskais izpildījums, kas tik ļoti krita uz nerviem skolas gados.

ArtLebedev lineāls
ArtLebedev lineāls

Foto no studijas mājaslapas.

Lieta tāda, ka, gadījumos, kad tev vajadzēja novilkt normālu līniju pret 90 grādu leņķi (ņemot kā palīgierīci, piemēram, vēl vienu lineālu), tu to nekad nevarēji izdarīt sakarīgi—traucēja tas, ka pirmais milimetrs ir noapaļots. Tieši tāpat bija, kad vilku līniju, kas ir garāka par lineālu—stulbs robs vietā, kur lineālam tas noapaļojums. Bet šie, nez kāpēc, tieši to izcēla savā lapā.

Tas tā, gribējās uz pleca paraudāt kādam.

Kā nopirkt laptopu Latvijā, ja tu zini, ko tu gribi

Sakarā ar to, ka panki ir bijuši gana raženi un burtiski iznīcināja manu mīļo laptopu (Samsung R700), nācās pabojāt nervus nedēļas garumā, līdz esmu ticis pie jauna daikta, ar ko darboties.

Principā viss sākās ar to, ka aizgāju uz Čaka ielas kantori Laptopshop.lv, kas ir labākais laptopu serviss, ar kādu man jelkad ir nācies sastapties (iesaku tieši remontiem). Vienīgais mīnuss varētu būt tas, ka paralēli laptopa problēmu risināšanai sanāk arī atminēties lielās kaimiņu nācijas valodu, bet tas nebūt mani nebiedē, drīzāk priecē — Baltijas krievi vienmēr ir izcēlušies ar rūpību veicot darba pienākumus (lasi — ja jau tiešām uz darbu atnāca, tad darbu izdarīs godam). Meistars uz vietas iečekoja laptopa stāvokli, izņēma cieto disku un ar tekstu: «Данные ведь будут нужны?» padeva man pāri galdam. Kad man kļuva skaidrs, ka šis nebūs kosmētiskais remontiņš, kura laikā dēla izskrubināto pogu iemontē klavierē atpakaļ, garstāvoklis bija tieši nekāds.

Pāris stundas vēlāk jau aktīvi tika meklēts jauns darbarīks. Arī tai pašā Laptopshop.lv man piedāvāja pāris modeļus, par kuriem padomāt. Pirmais manis noskatītais supermodelis bija HP Pavilion XD18T. Diemžēl šis modelis, kā izrādījās vēlāk, ir nesamērīgi dārgs priekš savas konfigurācijas. Un HP vispār esot šobrīd ļoti slikts serviss Latvijā, savukārt Pavilion sērija ļoti bieži tiek nesta uz remontiem. Īsāk sakot — abloms.

Atkāpei. Tātad, lietas, kas man ir ārkātīgi būtiskas laptopā kā tādā:

  • Vismaz 17″ ekrāns
  • atsevišķs Numpad uz klaviatūras
  • mūsdienām atbilstoša grafikas karte un procesors (t.i. — absolūti pajāt cik liels ir HDD vai cik daudz ir operatīvā atmiņa, vajadzēs, var mierīgi piepirkt klāt, procesoru un grafikas karti nepiepirksi)
  • digitālā video izeja (HDMI vai kas līdzīgs)
  • lai laptopa priekšpusē (tur, kur rokas atrodas, kad kaut ko klabina kā arī priekšā uz korpusa malas) nav nekādu sūda pogu un fiņķikļušku (volume control, wifi on/off, un tā tālāk).

Sazinājos ar pacietīgākajiem un uzticamākajiem datoriķiem uz planētas — ID Computer Jelgavā (ex. NDD), kas mani iepriecināja ar pāris interesantiem modeļiem, no kuriem izvēle krita par labu Acer Aspire sērijas modelim. Joks bija tāds, ka vairumtirgotāji GNT, kas šo modeli bija ielikuši katalogā, bija sajaukuši modeļa numuru, tāpēc par to datoru neko vairāk kā no GNT piedāvājuma uzzināt nevarēja līdz pat brīdim, kad tas ieradās pie manis rokās.

Tad nu lūk mans jaunais mazais draudziņš:

Acer Aspire AS-7740G

  • Intel® Core™ i5 processor 430M (32 nm Dual core, 2.26GHz, 3MB Cache, 1066 MHz FSB)
  • 4 GB DDR3 1066 MHz RAM (2+2 GB modules)
  • ATI® Mobility Radeon™ HD 5650 1 GB GDDR3 (”Madison-Pro” Graphics Card 1024MB DDR3 VRAM)
  • 17.3 HD+ 1600×900 CineCrystal™ high-brightness (220-nit) TFT, 8ms
  • 640 GB HDD, SATA, 5400 rpm (Western Digital Scorpio Blue WD6400BEVT)
  • DVD Super Multi DL
  • 5-in-1 card reader (MMC, SD, MS, MS Pro, xD), Acer HD Crystal Eye webcam, Fingerprint reader
  • 10/100/1000 LAN, Wake-on-LAN ready
  • Integrated Intel® Wireless WiFi Link 5100 (802.11a/b/g/Draft-N), Wi-Fi CERTIFIED™
  • Battery: 48.8 W 4400 mAh 6-cell Li-ion battery with Acer QuickCharge
  • 4x USB 2.0 ports, HDMI, Consumer infrared (CIR) port, external display (VGA) port, Headphones/speaker/line-out jack with S/PDIF support, Microphone-in jack, Line-in jack, Modem (RJ-11) port, Ethernet (RJ-45) port
  • Five speaker Dolby surround sound, with Acer Tuba CineBass Subwoofer
  • 103-/104-/107-key keyboard, with inverted “T” cursor layout
  • Multi-gesture touchpad pointing device with Acer Bio-Protection fingerprint reader,
  • 1x ExpressCard ™ / 54
  • 3.25 kg, 410 x 286 x 35/41.5 mm
  • Microsoft ® Windows ® 7 Home Premium 64-bit including Acer software package (Acer Arcade ™ Deluxe featuring Cinema, Album, Music, Acer home media, online media, Acer Backup Manager, Acer eRecovery, Acer Power Smart Manager, Acer Bio-Protection, Acer Crystal Eye, Acer GridVista ™, Acer Launch Manager, Acer Game Zone, Acer Game Console, burner software, virus scanners, etc.)
  • Warranty: 2 years manufacturers warranty including 1 year International Travelers Warranty
Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211
Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211

Kas pats interesantākais, man atkal tāpat kā ar Samsung laptopu ir izdevies tikt pie īpaša modeļa, par kuru informāciju ražotāja mājaslapā bez diršanās un čakarēšanās atrast neizdodas. Ibio.

P.S. Paldies visiem, kas iesaistījās mana laptopa meklējumos un variantu vērtējumos. Esmu ļoti gandarīts, vismaz pagaidām.

Par smēķēšanām un dzeršanām

Domāju tas nav nekāds noslēpums, ka man ir ciešs sakars ar krogu biznesu. Tieši tāpēc man šķita debīli komentāri, kas sekoja pēc Mika Latvja atbildes raksta «Kāpēc valsts saka, ka smēķēt ir slikti, bet dzert ir labi?» publicēšanas Kažes prātuļojumiem rakstā «Kur te ir sāls?».

Smēķēšana

Tajā dienā, kad aizliedza smēķēšanu bāros un krogos, visi krogu un bāru īpašnieki atviegloti nopūtās, jo tieši viņi bija tie, kuriem tas sagādāja vislielākās problēmas:

  1. uzkopšana (pelnutrauki, izsmēķi un pelni uz grīdas un galdiem);
  2. papildus darbinieks/darbinieki, lai šo uzkopšanu veiktu;
  3. ventilācijas sistēmas, kas nodrošinātu pietiekamu gaisa apriti;
  4. iespēja netirgot tabakas produkciju (uz vienu paciņu krodzinieks vidēji nopelna no 1 līdz 5 santīmiem, tādējādi krogā pārdodot paciņu cigarešu un pieņemot kā maksājumu kredītkarti, krodzinieks principā piemaksā smēķētājam);
  5. nav nepieciešamība dalīt telpas un/vai galdiņus smēķētāju un nesmēķētāju zonās.

Un tieši tajā pašā dienā valsts (un tās iedzīvotāji, kas šai gadījumā visskaistāk izskatīsies tieši vienā maisā ar valsts problēmām) ieguva kaudzi ar neatrisināmiem jautājumiem, ar kuriem tā nekad nespēs tikt galā:

  1. Ja krogs/kafejnīca/klubs atrodas apdzīvotā vietā (kā tas ir lielākoties), tad smēķētāji pilnīgi noteikti traucē ar savu esamību uz ielas dienā — garāmgājējus un naktī — māju iemītniekus. Kad jums būs 1,5 gadus jauns rokenrols, ar ko vēlēsieties pastaigāties Vecrīgā pēcpusdienā, varēsiet izbaudīt, ko nozīmē, kad visiem jāsmēķē uz ielas (un nošausmināties par to, cik lieli mudaki sēž politiskos krēslos arī pāris plauktus augstāk par Latvijas valdību).
  2. Vietējai municipalitātei vai mājas apsaimniekotājam tagad divtik ir jācīnās par tīrību uz ielas, jo viņi pārņem tās funkcijas, ko līdz šim veica atpūtas vietas darbinieki telpās.
  3. Pastiprinātu municipālo drošības un kontroles iestāžu darbu, kontrolējot, vai tiek pildītas likumos noteiktās normas (Piemēram, uz Tērbatas ielas pie skolas ir sargs, kura pamata funkcija ir skatīties, lai sīkie nepīpē pie skolas. Ar to pašu nodarbojas arī Saeimas Drošības dienests.), kas sadārdzina šo iestāžu budžetus un novērš no svarīgāku funkciju izpildes.
  4. Plašākai publikai slēgtu vai daļēji slēgtu atpūtas vietu veidošanās (visādi tur kaljānu bāri, ap in smouki, un tamlīdzīgi), kurās ir ne vien atļauta smēķēšana atpūtas vietas telpās, bet arī tiek tirgotas smēķējamas narkotiskas vielas.

Nav jābūt īpaši attapīgam, lai saprastu, ka godīgiem krodziniekiem tā smēķēšanas aizliegšana publiskā telpā neko īpaši kaitējusi nav. No zināmākajiem man uzņēmumiem, kuriem kaitīgums tomēr ir bijis vērā ņemams, ir īru un britu pabi, kuros pēc definīcijas ir jābūt piepīpētam gaisam un alus dvingai. Bet arī viņi sāk aklimatizēties.

Galu galā, ne jau smēķēšana nogalina, dzīve nogalina.

Alkohols

Par šo tēmu vispār var mūžīgi diskutēt. Galvenais, ko vajadzētu apzināties, ir tas, ka alkoholu cilvēks ir lietojis vēl pat tajā laikā, kad dzīvoja kokos.

Patīkamai atkāpei. Kaut kad uz pohām skatījos National Geographic pie drauga mājās un tur stāstīja par pērtiķiem, kuri pirms pārošanās kaut kādas figņas no kokiem rauj un ēd. Nu lūk, tajās speciāli meklējamās figņās iekšā ir sarūgusi sula un pērtiķi, sadzeroties šo sulu kļūst apmierināti ar dzīvi un skatās pozitīvāk uz savām ne pārāk pozitīva izskata mātītēm. Un tas ir pavisam nopietni (ja atradīšu, pateikšu, kur var šito stāstu nopumpēt). Bet tas tā, lai nesāktu domāt tā, kā amerikāņu zinātnieki, kas tagad popularizē, ka šmiga ir parādījusies tikai 4000 gadus pirms mūsu ēras, kad Ēģiptē pirmo vīnu uzmeistaroja.

Pie Mika komentāros minētais Zviedrijas variants ar, it kā, tikai specializētajiem veikaliem ir buļļu kakas. Vienīgais, ko Zviedrija gribēja, ir 100% pārvaldīt alkohola tirgu savā valstī un to arī panāca. Tieši tāds pats variants ir arī Somijā. Tikai abas šīs valstis izdarīja arī foršu štelli, lai paši (ko tad jūs domājiet, valdībā neviens nemīl viegli iereibt un papriecāties) varētu arī šos likumus apiet.

Patīkamai atkāpei. No Tallinas uz Helsinkiem iet prāmis. Visi somu cūkas brauc uz Igauniju piedzerties vai arī sapirkt šmigu. Kā tas notiek? Mēs taču esam Eiropas Savienībā un mums nav īpašas atšķirības, kur tu pērc šmigu veikalā — cenas būs +/- līdzīgas, ja vien neiepērk veselas cisternas. Huj tjebe v glaz, darogoj čitateļ. Kopš brīža, kad Igaunija ir Eiropas Savienība (vai varbūt nedaudz ātrāk, tik smalki neesmu iedziļinājies), Somijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka viena somiem piederoša sala, kas atrodas kuģu ceļā uz Helsinku ostu, tiek pasludināta par īpašā ekonomiskā režīma zonu, tāpēc katram prāmja klientam ir 30 — 60 minūtes, lai ieskrietu tax–free veikalā un sapirktos šmigu un tabaku uz nebēdu, ko pēc tam ievest atpakaļ no īpašās ekonomiskās zonas Somijas parastajā ekonomiskajā zonā, par to atsevišķi nepiemaksājot, jo netiek šķērsota nevienas valsts robeža.

Es nemaz nerunāšu par īpašajiem diplomātu veikaliem, kas ir katrā valstī un vairāk vai mazāk lielā pilsētā (arī Rīgā, starp citu) un, kuros tirgo augstas raudzes kontrabandas preci ar vienu vienīgu atšķirību — šī kontrabanda ir diplomātiski apstiprināta, ļoti lēta un sasodīti kvalitatīva.

Labi, miedziņam es jums pastāstīšu vēl stāstu par vietējo viskija izplatītāju, kuram ir ekskluzīvas tiesības piegādāt un izplatīt vienu Latvijā ekstrēmi populāru viskija marku. Viss būtu kārtībā līdz brīdim, kad viņš tieši šo viskiju ierauga Maxima tirdzniecības tīklā. Ehh, nu labi, ja jau Maximu pieminēju, pieminēšu arī viskiju — runa ir par Tullamore Dew (starp citu, šausmīgs sūds). Tad lūk, atgriežoties pie stāsta. Katrai Tullamore Dew pudelei (tas, starp citu, ir sastopams ļoti daudziem produktiem, bet ne par to ir šis stāsts) ir īpašs, ražotāja izstrādāts marķējums uz etiķetes aizmugures (tā, lai caur šķidrumu to varētu no sāniem salasīt). Ciparu rindiņas, kas tur atrodas, norāda gan valsti, kurā alkohols ir ražots, gan valsti, kurā tas ir saliets pudelēs, gan arī specifisku informāciju par mucām un fasētāju Taņu, kas lipināja etiķeti. Un ziniet, kas ir rakstīts uz šī marķējuma Maxima tīklā? Ka viskijs ir ražots, es uzsveru, ražots Arābu Emirātos. Un tas tiešām nav trakākais variants, kaut gan šobrīd mēs runājam par vienu no patērētākajiem stiprajiem ārzemju alkoholiem Latvijā pēdējos gados.

Un pēc šī visa jūs gribat man vēl tagad kaut ko sākt ļečīt par to, ka vajadzētu beigtu aknu fotogrāfijas karināt uz pudelēm? Go fuck yourself. Negribi, nedzer. Negribi, nepīpē. Bet nepis man mozgas, cienījamais Kaže un visi klāt stāvošie. Es gribu dzert un dzeršu, gribēšu pīpēt — pīpēšu. Un ja es maksāju par vienu labu pavadītu vakaru pie viskija pudeles ar draugu sešdesmit latus, tad es gribu skatīties uz foršu viskija pudeli, no kuras es dzeru, nevis beigtām aknām. Tieši tāpat kā es gribu un piemaksāju par skaisti izstrādātu un ar visādām aizsardzībām noklātu pudeles dizainu kaut vai tāpēc, lai man nav legāli veikalā jāpērk pretīga Marlboro Lights paciņa, kurā iekšā ir sastūķētas Lietuvā smalcinātas avīzes (kā pavisam nopietni šobrīd šķiet).

Man ir pamats uzskatīt, ka labāk šajā valstī aizliedz hokeju, kas ir cilvēka ķermeni iznīcinošs sporta veids (cik mums pie prāta esošu veterānu ir palicies no Latvijas hokeja pirmsākumiem, teiksim, proporcionālā salīdzinājumā ar Latvijas leģionā esošo skaitu), un kas tieši un atklāti proklamē vardarbību, nevis alkohola izstrādājumu iepakojuma dizainu. Vēl jo vairāk, ja šajā valstī vēl vairāk ierobežos alkohola apriti (kā piemēram, 1. septembrī taisās to darīt), es pavisam nopietni aizvākšos dzīvot uz Roņu salu un vienošos ar Igaunijas valdību, lai šai salai piešķir neatkarību.

Diskusijai drīkst pievienoties arī tā tantiņa, kas bērniem nepārdeva kvasu kaut kad pagājušajā gadā, jo arī tā taču ir šmiga, jopcik.

Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņu vizualizācija

Neko daudz šoreiz nestāstīšu, pameklējiet iepriekšējos ierakstus par grafiku veidošanu. Uzzīmēju pāris minūtēs un iespējams satur kļūdas kā arī varēju piestrādāt pie krāsu kodējuma, bet tas nebija šoreiz galvenais.

Ģenerālās piezīmes:

  • nevienu, izņemot pētījumu veicējus neinteresē, kādi ir reitingprocenti, interesē attiecība pret pārējiem tirgus spēlētājiem
  • vienkāršs cilvēks, aplūkojot šo grafiku, var nonākt bez iespringuma līdz apgalvojumam «Oo! Paskat’ tik — RTR Planeta Baltija jau otrajā gadā ir tikusi vienādās reitingu pozīcijās ar 3+. Izskatās, ka dažas galvas Viasat valdē ripos…». Pamēģiniet to pašu izdarīt oriģinālajā grafikā.
  • Krāsu kodējumam ir jābūt attiecībā pret mērāmajiem objektiem, nevis laika posmiem (it īpaši, ja tās ir vienkārši iterācijas).
Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.
Latvijas populārāko telekompāniju reitinga izmaiņas. Grafika.

Oriģinālu es atradu Jāņa Kļaviņa rakstā «Digitālā televīzija – nāve augsta reitinga TV raidījumiem?» Inspired blogā.

Kā mārketings uzraksta un kā patiesībā bija jābūt

Kāda uzņēmuma mājaslapā ir atrodams šāds šedevrs:

Uzņēmuma tapšanas mērķis bija pilna servisa pasākumu aģentūras radīšana, kas ņemot vērā ilggadējo pieredzi darbojoties gan skatuves, teātru, televīzijas un pasākumu organizēšanas jomā, varētu piedāvāt profesionālus pakalpojumus no A līdz Z.

Jau septiņus gadus darbojamies pasākumu organizēšanas biznesā un esam sevi pārbaudījuši dažādās pasākumu jomās – korporatīvo klientu pasākumi, tiešā marketinga/ lojalitātes stiprināšanas aktivitātes, pasākumi uzņēmumu darbiniekiem, konferences, izstādes, modes skates, publiskie pasākumi, privātpersonu pasūtījumi u.c.

No citām aģentūrām atšķiramies ar augstu profesionalitātes un operativitātes līmeni, kas iegūts daudzu gadu darbošanās laikā un paplašinot klientu loku nevis ar pašreklāmu, bet gan klientu ieteikumu veidā.

Mūsu sekmīgo partnerattiecību modelis ir savstarpēja cieņa un patīkamu – draudzīgu attiecību veidošana ne tikai ar klientiem, bet arī ar sadarbības partneriem un izpildītājiem. Rezultāts ir savstarpēja uzticēšanās, kas iegūta smaga un ļoti atbildīga darba rezultātā. Mūsu prioritāte ir klienta apmierinātība – no draudzīgas aģentūras pakalpojumus saņemt vieglāk!

Mūsu darbības mērķis ir radīt klientam komfortablus un patīkamus sadarbības apstākļus, kuru rezultātā veidojas noturīgas ilgtermiņa sadarbības attiecības. Uzticēšanās un paļaušanās ir labākie komplimenti, ko esam saņēmuši un turpinām saņemt gan no ilggadējiem, gan no jaunajiem klientiem.

Kaut gan patiesībā bija jābūt rakstītam:

Mēs likām lielu treknu kluci uz to, kas tu esi, ko tu dari un kāpēc apmeklē šo mājaslapu.
Tie, kam mēs esam vajadzīgi, paši par mums zina.

Starp citu, par to pašu tēmu. Ja ļoti aizdomājas par būtību, tad ātri kļūst skaidrs, kāpēc par franču bagetēm raksta: «nav nekā labāka, kā svaiga maize no rīta», savukārt par rupjmaizi: «gatavota pēc sentēvu tradīcijām». Franču bagetēm tracīcijas ir kudiš’ senākas, taču kvalitatīva rudzu maize ir ēdama arī pēc mēneša.

«Lorem ipsum» iz šit juzed bai leizī pīpl

«Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipisicing elit, sed do eiusmod tempor incididunt ut labore et dolore magna aliqua. Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat. Duis aute irure dolor in reprehenderit in voluptate velit esse cillum dolore eu fugiat nulla pariatur. Excepteur sint occaecat cupidatat non proident, sunt in culpa qui officia deserunt mollit anim id est laborum.»

Ja jūs domājat, ka Lorem ipsum lietošana maketu sagatavošanā ir kaut kas ļoti prātīgs un pašsaprotams, tad jūs esat slinks, neveiksmīgs un nevienam nevajadzīgs darbinieks, kuram galvā svilpo vējš, savienojot ar gaisa plūsmu labo un kreiso ausi.

Nav neviena loģiska attaisnojuma tam, lai darba patiesā satura vietā lietotu šo muļķīgo latīņu teksta atgremojumu, vēl jo vairāk gadījumos, kad jums ir darīšana ar maketu salikumiem latviešu valodā. Ja jūs gatavojat maketu, tad ir tikai loģiski, ka jums ir jāzina, kāds un kas ir šī maketa saturs. Ja jūs maketā ievietojiet absolūti neko neizsakošas vārdu virknes, attiecīgi jums nav ne mazākās nojausmas, ko jūs veidojiet. Tādā gadījumā vienkārši nevajag ķerties pie šādu darbu darīšanas.

Kam ir nozīme, veidojot maketu:

  1. Saturam.
  2. Jūsu attieksmei pret veicamo darbu.
  3. Izaicinājumiem, kas parādās, ķeroties pie darba veikšanas.
  4. Klienta attieksmei, vērtējot maketa uzmetumus.

Nelielai atkāpei: Es varu iedomāties, ko man pateiktu avīzes redakcijā (kad vēl tajās darbojos), ja raksta vietā būtu ievietojis šīs latīņu muļķības. Visticamāk sākumā man pārbaudītu temperatūru, tad iedotu kaut ko iedzert un aizdzītu uzpīpēt un padomāt par dzīvi.

Īsāk sakot. Ja jums šķiet, ka ir iespējams izstrādāt maketu mājaslapai, bukletam, grāmatai vai žurnālam, par pamatu ņemot nevis reālo saturu, bet gan bezsakarīgu tekstu, jums vajadzētu pārslēgties uz kādu citu nozari, piemēram, dārzniecību vai celtniecību. Es gribētu redzēt, kā birgadieris uz jums paskatītos (un ko viņš jums pateiktu), kad jūs vēl neatvesto reģipša plākšņu vietā sāktu uz sienas pūst makrofleksu.

Šis raksts ir tapis kā atbilde Krist2pa rakstam «Lorem Ipsum».

Lorem ipsum, mīļais Krist2ap.
Lorem ipsum, mīļais Krist2ap.