Par masu mediju brīvību

Nepastāv brīvi un neatkarīgi masu mediji.

Jebkurš masu medijs rēķinās ar redaktora, akcionāru un reklāmdevēju viedokļiem. Uz redaktoru var izdarīt spiedienu. Akcionāri var izmantot stāvokli personīgās interesēs. Reklāmdevēji var apvainoties par savam produktam celtu neslavu. Mediju brīvības pakāpe var būt dažāda, bet pilnīgi neatkarīga medija nevar būt.

Tātad (sekojiet roku kustībām), mediju brīvība un neatkarība ir mīts un tur nav ko vairs apspriest. Visās pasaules valstīs masu medijus izmanto propagandai un konkrētu interešu lobēšanai. Daudzi televīzijas kanāli ASV gandrīz atklāti atbalsta noteiktus politiķus nevis kaut kādu tur augsto patiesību. Un pie mums nemaz nav sliktāk nekā Rietumos, bet var būt pat labāk.

Šim līdzīgi sprediķo propagandisti, lai sajauktu cilvēkiem prātus. Tauta to pieņem un netic brīvu un objektīvu masu mediju eksistencei.

Ja jūs neuzmanīgi sekojāt roku kustībām, tad es jums palīdzēšu. Uzpirksteņu spēle notiek tieši tad, kad masu mediju brīvības vietā piemin brīvus masu medijus.

Masu mediju brīvība nav tad, kad pastāv mītiskie «brīvie» un «neatkarīgie» mediji. Tā ir tad, kad pastāv daudzi, no dažādiem cilvēkiem atkarīgi masu mediji. Masu mediju neatkarība, attiecīgi, izpaužas nevis iespējā noskatīties vienu raidījumu un saņemt «uz paplātes» godīgu un objektīvu priekšstatu par pasaulē notiekošo, bet gan iespējā patstāvīgi secināt, salīdzinot no dažādiem medijiem saņemto informāciju.

Tāpēc sabiedrības interesēs ir tas, lai eksistētu maksimāli daudz centralizēti nekontrolētu masu mediju. Skaidrs, ka katrs no tiem kaut kā un kāda vārdā tiek kontrolēts. Viens atkarīgs no valdības, otrs — no vienas opozīcijas, trešais — no citas opozīcijas, ceturtais — lej melnu darvu visās medus mucās (un tādiem arī jābūt). Un, lai arī pastāvēs kompromitējošas informācijas karš, nebūs liela bēda.

Bet tad jau sanāk, ka visi mediji melos? Kāds no tā ir labums sabiedrībai? Kas būs tas spēks, kas piespiedīs masu medijus vismaz tikties pēc objektivitātes? Kā tādā bezkontroles situācijā cilvēkam noskaidrot patiesību?

Un tieši tāpēc eksistē tāda lieta kā reputācija. TV, radio, avīzes un portāli gadiem cenšas to nopelnīt. Kādam tā ir svarīga, kādam — nē. Un reputācija neeksistē likumu vai komisiju formā, tā ir vienīgi skatītāju un lasītāju prātos.

Šī ir ar autora atļauju tulkots un pārpublicēts raksts. Raksta autors ir krievu dizaineris Iļja Birmans (oriģinals) un mans personīgais viedoklis pilnībā sakrīt ar viņa teikto.

Par kodējumiem, to vēsturi un pielietošanas praktiku

Es gan tikai pavisam neilgu laiku, tomēr pacietīgi sekoju Iļjas rakstiem. Vienā no pēdējiem viņš pameta saiti uz Džoela rakstu «The Absolute Minimum Every Software Developer Absolutely, Positively Must Know About Unicode and Character Sets (No Excuses!)».

For a while it seemed like that might be good enough, but programmers were complaining. “Look at all those zeros!” they said, since they were Americans and they were looking at English text which rarely used code points above U+00FF. Also they were liberal hippies in California who wanted to conserve (sneer). If they were Texans they wouldn’t have minded guzzling twice the number of bytes. But those Californian wimps couldn’t bear the idea of doubling the amount of storage it took for strings, and anyway, there were already all these doggone documents out there using various ANSI and DBCS character sets and who’s going to convert them all? Moi? For this reason alone most people decided to ignore Unicode for several years and in the meantime things got worse.

Thus was invented the brilliant concept of UTF-8. UTF-8 was another system for storing your string of Unicode code points, those magic U+ numbers, in memory using 8 bit bytes. In UTF-8, every code point from 0-127 is stored in a single byte. Only code points 128 and above are stored using 2, 3, in fact, up to 6 bytes.

Vispār tu vēl ir kaudze ar interesantām lietām, ko palasīties. Joel on Software es silti iesaku brīvos brīžos.