Mr. Serge

Birka: Samsung

  • Viedpulkstenis, tā mākslīgais tirgus un patērētāji—zaudētāji

    Meklējot reizi gadā izmantoto korektoru, atradu sīko lietu atvilktnē gumijas aproci, par kuras eksistenci biju aizmirsis. Tas viss notika emocionāli pacilātā gaisotnē, jo pēc 60 dienu mocīšanās, esmu atgriezies no iPhone pie Android darbinātās Sony XPeria Z2.

    Sony SmartBand SWR10, kas vairāk kā pusgadu ir nomētājies atvilktnē.
    Sony SmartBand SWR10, kas vairāk kā pusgadu ir nomētājies atvilktnē.

    Kad iegādājos šo tālruni, gudrās aproces bija sasniegušas slavas zenītu mūsu platuma grādos un visi ražotāji svieda tās pakaļ. Jautājums gan ir, kāds šādai aprocei ir pielietojums? Vibrēt sinhroni ar telefonu, kas atrodas kabatā, ļaut to dauzīt un spaidīt dažādās kombinācijās, cerot, ka tālrunī arī kaut kas notiks.

    Kā liels Nokia fans, savulaik iegādājos šī ražotāja telefonu sporta versijas. Tām kastē arī līdzi nāca kaudzīte ar dažādiem aksesuāriem, no kuriem pusi varēja izmest. Bet tie visi bija noderīgi un ar jēgu: kabata, ko uzmaukt uz rokas ar tālruni, velo/moto stiprinājums, jostas soma telefonam. Izvēlies vajadzīgo un sāc pilnvērtīgi lietot tālruni, pārējo paglabājot tumšā stūrī vēlākai iznīcināšanai.

    Viedie pulksteņi jeb smartwatch tagad ir nomainījuši aproces un ir katra sevi cienoša elektronikas fufeļu apskatnieka dienas kārtībā. Bet princips nav mainījies. Viedpulksteņus svaida pakaļ svaigākajiem viedtālruņiem, pierunā žurnālistus par tiem rakstīt, tērē mārketinga naudu, tos reklamējot. Portāla Delfi krievu versijas žurnālisti LG G Watch R apskatā ļoti precīzi aprakstīja viedpulksteņu esamības ataisnojumu:

    Самая большая беда часов LG G Watch R заключается в том, что они не решают никаких существенных проблем, а сами создают для себя рынок.

    Neesmu lielākais rokaspulksteņu fanāts, tomēr ar mani vienmēr kopā ir mans uzticamais Stuhrling. Arī Lolita un abi dēli lieto rokaspulksteņus. Un Lolitai pat ir savs viedpulkstenis. Tikai tas nav tas sūds par 250 €, kuru tagad ir moderni iegādāties, bet Garmin Forerunner 405, kas savulaik maksāja paprāvu kāpostu. Garmin to jau labu laiku neražo un nepārdod, bet viedpulkstenis joprojām pilnībā veic savu funkciju un neprasās pēc nomaiņas uz kaut ko jaunāku un stilīgāku.

    Garmin Forerunner 405 viedpulkstenis ar aksesuāriem.
    Garmin Forerunner 405 viedpulkstenis ar aksesuāriem.

    Forerunner piefiksē sportista sirdsdarbību, skriešanas laiku un GPS koordinātes, kuras pēc tam ērti ielasīt datorā un analizēt. Bez tam ir iespēja atzīmēt apļa laikus, ievadīt dažādas treniņprogrammas (noskriet 10 minūtes vai noskriet 5 km būtu vienkāršākā iespējamā programma) un, protams, rāda pareizo laiku.

    Šis pulkstenis ir izlaists 2008. gada sākumā. Nē, tas nerāda telefonā atnākušās īsziņas. Nē, tu nevari uzzināt, vai Kendīkrešā ir atjaunojušās dzīvības. Jā, tam nav krāsainais ekrāns. Bet tas pilda to funkciju, kam tas ir ticis izgudrots.

    Man negribētos kļūt par tehnoloģiskā procesa bremzētāju, bet paskatoties uz to, kas šobrīd notiek, ir pamatotas aizdomas, ka elektronikas ražotāji savus eksperimentus no laboratorijām ir pārnesuši pie patērētājiem. Cilvēki pārdzīvo par Samsung tirgus daļas samazināšanos kaut kādā tur reģionā, līksmo par Apple pārdošanas rezultātiem. Un personificē uzņēmumu baltās un melnās dienas ar sevi, jo viņi lieto šo zīmolu produktus. Un tas ir slimi, lai neteiktu vairāk.

    Tendence ir pārlikt telefona funkciju uz rokassprādzi, bet liela ekrāna viedtālruņa funkciju — uz planšeti. Tādā veidā varētu pārdot nevis vienu iekārtu, bet divas. Attiecīgi palielinot arī peļņu.

    Tūliņ parādīsies arī Apple uztaisītais viedpulkstenis. Un es zinu, ka būs simtiem tūkstošu cilvēku, kas nepacietībā gaidīs iespēju to pavalkāt. Līdz laikam, kad parādīsies nākamās paaudzes Apple viedpulkstenis. Bet tā nav tikai Apple problēma. Ražotājiem nav ne mazākās sajēgas, kāds būtu viedpulksteņu reālais pielietojums.

    Protams, atsevišķs murgs ir kaudzīte ar vadiem un lētas austiņas ausu tīrīšanai, kas piesārņo atvilktnes, bet par to citreiz.

  • Jaunā Samsung Galaxy S4 apskats

    Jaunais Samsung Galaxy S4 ir tas pats vecais SIII, tikai ar nedaudz jaunākiem un it kā ātrākiem dzelžiem, iebūvētu, nepareizi strādājošu mitruma mērītāju un nekam nederīgu termometru kā arī čupu programmu, kuras ir vēlme izmest ārā.

    Maksāt par šo verķi 500 latus zinot to, ka ar tādu pašu ekrānu ir apveltīta lieliskā Nokia Lumia 920 ir vienkārši stulbi.

    Saplīsīs mans SIII līdz galam, pirkšu nokiju.

    Paldies, protams, Kristapam par ielūgumu, bet es nekad vairs neiešu uz viedtālruņu prezentācijām, ja to galvenais mērķis ir saaicināt pēc iespējas vairāk vietējās pseidozvaigznes, kas uz tiem pavisam neparedzētiem pasākumiem nāk kā uz darbu (lasi — pagorīties preses kameru priekšā). Izņemot Skuteli (to, kas aktieris), viņš tiešām bija darbā.

  • Laika plānošana un elektronisko kalendāru dizains

    Ja Google kādreiz izdomās ar savu kalendāru izdarīt to pašu, ko tas ir ieplānojis izdarīt ar Google Reader, es raudāšu krokodila asarām.

    Es plānošanai par pamatu vienmēr esmu vadījies nedēļas griezumā. Tāpēc priekš manis visērtākais un pārskatāmākais veids, kā skatīties uz saplānoto ir divu nedēļu šķērsgriezums. Google Calendar ar to lieliski tiek galā.

    Google kalendārs divu nedēļu skatā.
    Google kalendārs divu nedēļu skatā.

    Ir daļa notikumu, kas ir piesaistīti konkrētam laikam, bet liela daļa ir saistīta tikai ar konkrēto datumu. Tāpēc šāds skats man šķiet visoptimālākais. Protams, ideālā pasaulē es gribētu savu dzīvi plānot tā, kā tas notika sešus-septiņus gadus atpakaļ — pierakstu veidā papīra plānotājā. Tomēr pierādījās, ka galvenais šāda papīra plānotāja mīnuss ir tas, ka nav iespējams veikt saprātīgu meklēšanu vecos ierakstos. Teiksim, atrast telefona numuru džekam no Pabažiem, ar kuru tikos kaut kad rudenī.

    Viedtālruņi izmainīja un sagrāva visu manu ideālo plānošanas ritmu. Senāk varēja vēsi atsmērēties ar tekstu «Atsūti e-pastu. Neesmu pie datora, nevaru pateikt, vai tieku.» Tagad tas nestrādā, jo visu var momentāli apskatīties. Tikai žēl, ka tas notiek teorētiski. Jo praktiski uz viedtālruņiem neko apskatīties lāga nevar. Par to es gaužos jau kopš Nokia N8 laikiem un nekas nav mainījies arī pārejot no Symbian uz Android bāzēto Samsung Galaxy SIII. Iebūvētais kalendārs ir vienkārši kaut kas prātam neaptverami sūdīgs.

    Daļēji problēmu atrisināja aplikācija Agenda, bet ilgāk palietojot arī tā sāk besīt. Pirmkārt, nav iespējams uzstādīt, lai nedēļa sākas ar pirmdienu. Otrkārt, sarakstam nav normāli sadalītas dienas, līdz ar to nav skaidrs, kurā dienā kurš notikums notiek, ja to ir ļoti daudz (mēnesis + šodienas datums + šodienas plānu saraksts skatā). Nu un vēl čupiņa ar sīkumiem, bet tomēr labāk, kā S Planner.

    Mani ļoti interesē, kā citi plāno savus darbus un kādus rīkus vai tehnoloģijas brīnumus izmanto, lai varētu sakarīgi to darīt? Kādi, jūsuprāt, ir izcilākie dizaina (gan vizuālā, gan funkcionālā) piemēri? Share, retweet un ko nu tur vēl. Man ļoti ļoti gribās zināt citu pieredzi.

  • Kā tikt vaļā no nevajadzīgām iebūvētām programmām Samsung Galaxy S III

    Viedtālruņu ražotājiem nav nekādu tiesību uzstādīt savos produktos tādas programmas, kuras man nav iespēju izmest ārā, ja tās nav saistītas ar viedtālruņa pamatfunkciju izpildi. Samsung Galaxy S III ir apveltīts ar gūzmu absolūti nekam nejēdzīgu programmu, kuras izmest nav vispār nekādu iespēju. Vismaz tā man sākotnēji likās.

    Šis ir mans personīgais padoms sev par to, kā tikt vaļā no nevajadzīgā Android vidē. Visiem, kas Android lieto vēl pirms Google to nopirka, nekas no rakstītā tālāk nav jālasa.

    Izpētīsim, kas trešajam Galaxy ir vēderā no kākām:
    S Beam — Dauzot divus galaksijus, var apmainīties ar bildēm. Bluetooth, wi-fi, bezmaksas mobilo datu tarifu plānu un, galu galā, NFC laikmetā tas ir absolūts must have, man jāatzīme. Eju pa ielu un domāju, kur gan vēl kāds galaksijs, lai varētu sadauzīties kopā.
    Buddy photo share — Vispār kaut kāds kosmoss. Automātiska e–pasta nosūtīšana visiem tiem, kurus atpazina tikko uzņemtajā fotogrāfijā. Rēķinoties ar to, ka man vienreiz arī naktspoda fotogrāfijā sejas atrada, kaut kā nepavisam nešķiet normāla funkcija. It īpaši zinot to, ka bieži noderīgi ir vienlaidus vairākus kadrus uztaisīt, lai atlasītu sakarīgāko.
    AllShare Play — Kaut kas, kas kaut kur jāreģistrē un tad tev būs Samsung programmētais un uzturētais Dropbox-čerez-žopu. Un, galu galā, ar Galaxy S III iegādi 50GB Dropboksu jau uzdāvināja, kāpēc vajag kaut ko tādu?
    AllShare Cast — Teorētiski var izmantot tālruni kā televizora kontrolieri. Absolūti neaktuāli, jo darbojas tikai ar Samsung monitoriem/televizoriem, no kura nedz pirmā, nedz otrā man nav un nebūs.
    S Voice — Nākotnes ūbertehnoloģija, kas ļauj pustrakiem cilvēkiem sarunāties ar savu telefonu, ja vairs nav ar ko sarunāties. Vēlamas labas angļu valodas izrunas spējas, stipri nervi un daudz brīva laika. Speak latvian or die!
    Pop up play — Šis arī ir kaut kas neiedomājami lielisks. Jau tā man šķiet vairāk nekā stulbi skatīties kaut ko garāku par piecām minūtēm tālruņa ekrāna, tad vēl ir iespēja izvilkt video logu un paralēli kaut ko citu darīt. Piemēram, rakstīt SMS vai čatot sejasgrāmatā. Kāpēc?
    ChatON — Vēl viens sociālais tīkls vai kaut kas tāds. Labi, varbūt vēl viens Skype vai kaut kas tāds. Nu varbūt vēl kaut kas cits, tikai nav skaidrs, kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs, ja ir zināms, ka tas darbojas tikai un vienīgi viena ražotāja, viena specifiska veida devaisos?
    Game Hub un Samsung Apps — Sūdīga paskata, slikti uzprogrammētas, īpaši tizli realizētas aplikācijas, kas ir tas pats Google Play, tikai piedāvā kaut ko daudz mazāk un daudz nesaprotamāk.
    Un sarakstu var turpināt vēl diezgan ilgu laiku.

    Nu tā. Esam nonākuši līdz mirklim, kad ir vēlme no tā visa tikt vaļā. Izrādās, ka absolūti nav nepieciešamība lauzt sistēmu vai kā citādi nepakļauties policijas rīkojumam viedtālruņa lietošanas garantijas nosacījumiem.

    Ja pavelkam uz leju ar pirkstu ekrāna augšā, tad izbrauc tas Settings and Notifications. Augšajā labajā stūrī ir zobrata ikona. Uzspiežam uz tās.

    Tagad Settings sarakstā aizritinamies līdz Applications manager. Starp citu, man nav ne jausmas, kā tas viss varētu būt iztulkots latviski un cik ļoti Samsung ņirgājas par parasto latviešu lietotāju, bet pēc pieredzes ar Microsoft spriežot, neviens latvietis nekad nespēs šo atrast latviskotajā izvēlnē.

    Iekš Applications manager aizslidinamies līdz All (saraksts, kas atrodas visvairāk pa labi) un tur meklējam visas kakas, ko gribam izravēt.

    Piemēram, atveram ChatOn. Visupirms nospiežam Uninstall updates (un OK pāris reizes).

    Pēc tam atrodam sarakstā ChatOn atkal un atkal atveram. Tagad Uninstall updates pogas nosaukums būs Disable, kas mums arī ir vajadzīgs. Pirms tam vēl izņemam ķeksi no Show notifications.

    Viss, jūsu sapnis ir piepildīts. Jūs varat izmest absolūti jebkuru iebūvēto aplikāciju. Galvenais ir neaizrauties un nemēģināt jau kaut kādus sistēmas servisus ravēt ārā, jo tad gan var arī sūdus savārīt. Galu galā, ja kāda no izslēgtajām sistēmas aplikācijām pēkšņi ļoti savajadzēsies, atradīsi to programmu saraksta (Settings -> Applications manager -> All) pašā apakšā.

  • Samsung Galaxy S III — pēc divu mēnešu padarbošanās

    31. jūlijā tika mainīts paradums, pie kura turējos vairāk kā desmit gadus — zaudēju lojalitāti Nokia mobilajiem tālruņiem un iegādājos Samsung Galaxy S III. Domāju, ka uzrakstīšu par visu to ātrāk, bet nebija sanācis laika, turklāt, vēl joprojām nemāku visas tālruņa funkcijas korekti lietot, tāpēc arī gribēju atlikt rakstīšanu uz pēc iespējas vēlāku laiku. Olimpiskās spēles beigušās, fotoradaru līgums tiks lauzts un iShit 5 arī ir iznācis, tāpēc vairāk nav ko gumiju stiept.

    Pirmie iespaidi par Android

    Tālruņa atpakošanas trakuma vietā sagaidīja diezgan vienkārša, bet kretinējoša lietotāja profila veidošana, kas, kā vēlāk izrādījās, notika paralēli divām nesaistītām lietām — Google kontam un kaut kādam mistiskam Samsung kontam, kas nafig nav vajadzīgs. Ja Nokia softs uz datora bija nepieciešams, lai sinhronizētu kontaktus, īsziņas, kalendārus, audio/foto/video failus, tad uz Android šī lieta nešķita būtiska, jo Google tāpat absolūti visu pagūst wi-fi esamības apstākļos samest mākonī. Kam ir vajadzīgs tas Samsung konts un ko dara Samsung desktopa softs, man tā arī netapa skaidrs. Labi, ka stipri vēlāk es atradu veidu, kā no tā tikt vaļā (pareizāk sakot — atradu cilvēku, kas mani no tā atbrīvoja).

    Android 4.x ir atšķirīgs no Symbian Belle, pie parastas zvanīšanas man jau atkal nācās pierast vairākas dienas (tāpat, kā pārejot uz skārienjūtīgā ekrāna tālruni) un pavisam traki šķita, ka viss birst vienā maisā — e-pasti, sms, neatbildētie zvani, Twitter, Facebook, eBay paziņojumi, utt. Bet visgrūtāk bija saprast, kur ko meklēt, lai kaut ko izmainītu. Uz Symbian ir gaužām pierasts, ka 95% no izmaiņām tu veic iekš tālruņa uzstādījumiem un tikai kaut kādus specifiskus aplikācijas uzstādījumus meklē pašā aplikācijā (piemēram, kartēm izvēlies tiešsaites vai bezsaites režīmu). Savukārt Android tu 95% meklē kaut kur citur un dažus sīkumus vari atrast uzstādījumos. Es nevēlētos norādīt, ka tas ir gaužām slikti, vienkārši tas man nedaudz šķiet ačgārni.

    Bez šaubām, lielākais prieks un laime bija par to, ka es varu tikt pie ārkārtīgi efektīvas darbošanās ar Google kontu — e-pasti, kalendāri, dokumenti ir visu laiku pieejami bez aizķeršanās un papildus sinhronizēšanas.

    Tai pat laikā mani samērā ātri izbesīja fakts, ka es nekādi nespēju saprast, kurā brīdī kāda aplikācija man strādā vai ir aizvērta un uz kurieni ved back poga. Es biju piešāvies uz Symbian pie svaidīšanās no vienas aplikācijas uz otru, resursus rijošāko aplikāciju momentālu aizvēršanu un līdzīgām darbībām. Bet tagad īsti nevar saprast, vai softs ir vaļā, vai ciet.

    Nu un kā pēdējo, būtiskāko sviestu man noteikti ir jāmin tas, ka es nekādi nespēju piešauties pie rakstīšanas latviski, pieturot burtu, lai izvēlētos, piemēram, to pašu burtu, bet ar garumzīmi. Man tas šķiet visneefektīvākais veids, kā rakstīt.

    Patiesībā vienīgais fakts, kāpēc es vispār spēju to tālruni uzreiz pabakstīt kaut cik lietojamā veidā bija tas, ka man ziemā uz nedēļu tika viens HTC tālrunis lietošanā.

    Pirmie iespaidi par Samsung dzelzi

    Man īsti nav ar ko salīdzināt ātrdarbību, procesora jaudas un atmiņas daudzumus, jo Nokia viss koncepts ir absolūti cits un, kā jau rakstīju, man tā arī nav skaidrs, cik daudz aplikāciju vienlaicīgi man strādā. Toties zirdzīgā lieluma ekrāns gan lika pasvīst pirmās nedēļas un kaut ko darīt bija iespējams tikai gadījumā, ja ar vienu roku turi tālruni, bet ar otras rokas rādītājpirkstu mēģini kaut kur iebakstīt. Plastmasas korpuss ir absolūts sūds, es tik mīkstu un nepatīkamu plastmasu biju pieradis sastapt vecākā dēla McDonald’s bērnu komplektu rotaļlietās. Un, tā kā Samsung pārstāvniecība Latvijā nav tik forša, kā Nokia pārstāvniecība (lasi — Samsung Latvia uz tevi ir samērā nospļauties), tad sākotnēji tālrunis tika glabāts Nokia kakla maciņā, kamēr no Ķīnas atnāca eBay pasūtītais S III maciņš. Un pa šo laiku es jau dabūju divas buktes tālruņa korpusa sānos.

    Atsevišķas sarunas vērta ir tālruņa kamera. Pēc tam, kad divus gadus esi lutināts ar Nokia N8, Galaxy SIII kamera salīdzinājumā šķiet tieši tāda pati, kāda bija Nokia E51. Pikseļu jau ir nedaudz vairāk, bet kvalitāte ir zem katras kritikas. Šķiet, ka «Cope bez Andžika un Makša» tagad pāries citā kvalitātē. Par to var pārliecināties pēdējā sērijā.

    Bet ir, protams, arī superpozitīvas lietas. Piemēram, GPS. Man nav nekādas sajēgas, kā Android to dara, bet pozīcija tiek atrasta ārkārtīgi ātri. Arī wi-fi darbojas ļoti labi un antena ir jaudīgāka, nekā N8.

    Adaptācijas periods. Mēģinu kļūt produktīvs

    Tas, ka uz šī tālruņa ir iespējams darbināt visu — sākot ar internetbankas aplikāciju un beidzot ar bērnības izcilākās elektroniskās spēļmantiņas emulatoru —, man jau tā kā bija skaidrs līdz šim un tas bija viens no faktoriem, kas ietekmēja manu izvēli, mainot tālruni. Tomēr būtiskākais bija saprast, kā darboties ar vienkāršām lietām. Tāpēc biju publicējis rakstu «Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību.», kur smalki aprakstīju smagākās problēmas, ar kurām sastapos.

    Tad nu finālā parādījās saraksts ar aplikācijām, bet kurām es savu dzīvi vairs iedomāties nespēju. Sāku ar visiem Google produktiem, no kuriem puse jau bija iestrādāti (Search, Gmail, Reader, Translate, Analytics, arī YouTube un Google+, ko gan izmantoju tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā man pārlūks brēc, lai šīs aplikācijas uzstādu). Tad, protams, socializēšanās Twitter, Facebook, Foursquare, LinkedIn kā arī Quora, Flickr un Vimeo (visas ir oriģinālās aplikācijas no viņu pašu mājaslapām).

    Tad nāk produktivitāte. Any.DO priekš sīko darāmo darbu atcerēšanās un Trello lielāku projektu pārraudzīšanai, Dropbox datu pārvaldei un tālruņa rezerves kopijas glabāšanai. Un tā kā līdz ar Samsung Galaxy SIII iegādi tiek dāvināti papildus 50GB vietas iekš Dropbox, ir vienkārši muļķīgi šādu iespēju neizmantot.

    Vēl man darbojas Evernote un Readability, bet šos abus pārsvarā izmantoju tad, kad absolūti nav ko darīt. Evernote man glabājas visu manu tvītu arhīvs, jo es Twitter mājaslapas meklētāju tā arī neesmu atkodis (lasi — tas sūds neko nespēj atrast), savukārt Readability ērti noder garāku lasāmo gabalu saglabāšanai, lai ar tiem iepazītos, piemēram, sēžot vienatnē Tallinas krogā un gaidot maltīti. Kaut kā tomēr Bookmate, kuru esmu abonējis uz gadu, vairāk man netīk. Uz tālruņa uzstādīts ir, bet ērtāk ir lasīt papīru, ja runa ir par pārsimts lapaspusēm.

    Bet saraksta noslēgumā jāpalielās ar SwiftKey 3, kas iemācīja rakstīt Android vidē, Mobilly Rīgas domes budžeta palielināšanai (iesaku CSDD uztaisīt tādu pašu aplikāciju soda kvīšu apmaksai par ātrumu), kā arī Waze, kuras jēgu jūs jau paši ziniet.

    Bonusā nāk visāda Хрень для детей и потери времени.

    Secinājumi

    Pozitīvākā lieta, bez šaubām ir tas, ka ir simtprocentīga sadarbība ar Google un tās produktiem. Tas ir neatsverams plus. Jāatzīmē, ka ja tikpat labi uz Symbian darbotos viņu piedāvātās sinhronizācijas iespējas un rīki, tas tas nemaz nebūtu nekāds plus. Android nav nekas super īpašāks visādā citādā ziņā, tik vien, kā piešauties, kur ko meklēt. Arī šeit pietiek idiotisku risinājumu elementāru problēmu risināšanai (kaut vai čakars ar mp3 kopēšanu īpašā direktorijā, lai varētu uzstādīt sev tīkamu sms saņemšanas signālu).

    Būtiska priekšrocība ir tas, ka bieži parādās sistēmas un aplikāciju uzlabojumi un kļūdu labojumi. Waze un Gravity kļūdu labojumu gaidīšana uz Symbian bija mokas. Pidžiliards aplikāciju, kas ir pieejamas Play Store man neko īpašu nedod, jo 99% no tām ir mēsls vai arī kaut kas, kas jau ir iebūvēts sistēmā, tikai pasniegts ar citu ādiņu (piemēram, modinātājs). Toties tas, ka Symbian vairs neviens īsti negrib, ir skaidrs un, ja jālieto kādi aizpeļķē radīti servisi ikdienā (kaut vai tas pats Trello), tad tomēr gribas ko vairāk par samocītas web versijas skatīšanos. Un tā noteikti ir Android priekšrocība.

    Tomēr tas, ka tik foršam dzelzim ir tik sūdīgs korpuss, tik briesmīga kamera, dumja klaviatūra rakstīšanai latviski un tālruņa pamatfunkciju novietošana otrajā plānā man ik pa reizei liek ar skaudību nolūkoties uz draudzenes Nokia N8.

    P.S. Es apsolos tuvākajā laikā vairs par telefoniem nerakstīt.

  • Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību, dārgie

    Pirms kāda laika esmu ticis pie Samsung Galaxy SIII.

     

    Tad nu pirms es uzrakstu apsolīto rakstu par to, kā man iet ar integrēšanos Android vidē, man vajag atrisināt pāris problēmas.

    1. Lock screen un telefona aizsardzība. Es vienmēr turu tālruni zem pinkoda paroles, kam ir divi iemesli — man ir divi dēli, kuriem patīk bakstīties gar visu, kas spīd un ir bakstāms, man nav nekādas vēlmes dalīties ar saviem privātajiem datiem, ja kāds tiek pie mana tālruņa. Tad nu tā, lai aizsargātu ar pinkodu telefonu pie nobloķēta ekrāna, iestatījumus es atradu, bet uz Symbian bija tāda forša fīča, ka, ja es nobloķēju ekrānu, bet tad minūtes laikā atceros, ka man tomēr kaut ko vajag telefonā, tad pie atbloķēšanas netika prasīts pinkods. Tas tika prasīts tikai, ja ekrāns ir nobloķēts ilgāk par minūti. Vai uz Android ko tādu varētu sagaidīt?

    2. Ekrānšāviņu taisīšana. It kā ārkārtīgi basic lieta, bet es nesaprotu, kā to var izdarīt. Manuālī kaut kas rakstīts ar plaukstas pārvilkšanu pār ekrānu, bet tas ņifiga nestrādā.

    3. Dublēta e-pastu saņemšana. Šo es tā arī nesapratu, kā atrisināt. Lieta tāda, ka man e-pasti pienāk uz kaut kādu nebaudāmu iebūvēto e-pasta klientu un arī uz programmu ar nosaukumu GMail, kas arī bija jau iebūvēta. Visus uzstādījumus, ko esmu vadījis iekšā, ievadīju tikai pirmo reizi ieslēdzot tālruni un tā arī neesmu sapratis, kā tikt vaļā no tā, lai notifications nedublējas e-pasts no tā iebūvētā un no GMail. Man vajadzētu tā, lai būtu tikai no GMail.

    4. Mēmais taustiņš. Vai ir kaut kāda iespēja uzstādīt tā, lai man ir nevis tā dumjā ābolveidīgā piespied-paturi-pavelc sistēma, bet vienkārši mēmais taustiņš (lūdzu, tikai ne tas murgs, ko Nokia Symbian uztaisīja ar trīs mēmajiem taustiņiem).

    5. Modinātājs pulktenim. Šis ir pavisam aktuāls. Man pulkstenim fonā rādās kaut kādas laika ziņas, kas ir absolūti stulbas, jo rāda to, kas šobrīd notiek uz ielas vietā, kur es atrodos. Es neesmu pilnīgs idiots un pats redzu, vai ārā līst vai nelīst, līdz ar to man laika ziņas tur nafig nav vajadzīgas, savukārt uzlikt modinātāju, vienkārši uzspiežot uz pulksteņa, es pat ļoti vēlētos.

    6. Ikonu parādīšanās ekrānos un zem Apps. Ikreizi, kad uzinstalēju kādu jaunu aplikāciju, man parādās šīs aplikācijas ikona ne vien zem Apps, bet arī uz kāda no mājas ekrāniem. Piedevām randomā. Es varu kaut kā novākt šo «iespēju», atstājot, ka jaunās programmas savu ikonu novieto vienīgi zem Apps?

    7. Back pogas darbības princips. Kāds var izskaidrot populārzinātniski, ar ko tieši nodarbojas Back poga? Nu tā, lai vienā teikumā sanāktu.

    8. Datu pārraides izmantošana, ceļojot no/uz valstīm. Pamanīju īpatnību, kurai īsti nevaru rast skaidrojumu. Biju te kaimiņzemēs pāris reizes. Kā es ierodos ārpus mūsu valsts Statoil, ieslēdzu wifi, tā viss kārtībā, strādā gan Foursquare, gan Twitter, gan Facebook. Kā izslēdzu wifi ārā, tā nestrādā. Loģika skaidra — truba aizsargā mani no megabaitu pumpēšanās ārzemēs un megalatiem rēķinā. Bet problēma ir iekš fakta, ka, ierodoties atpakaļ mājās, telefons iebrauc, ka esmu mājas tīklā un vairs nerāda nekādus ahtungus, bet programmas vēl joprojām pie interneta netiek. Palīdz tikai divi varianti — pieslēgties wifi vai restartēt telefonu. Es kaut ko ne tā daru varbūt?

    9. Dažādi skaņu signāli dažādām lietām. Man vajadzēja iziet ievadkursu Android operētājsistēmas failu hierarhijā, lai saprastu, kā uzlikt personalizētu melodiju par ienākošajiem SMS. Bet diemžēl līdz galam tas problēmu neatrisināja, jo tagad man šī personīgā melodija ir gan SMS, gan ienākošajiem e-pastiem. Ir kādas iespējas to labot? Pie reizes varētu arī pastāstīt kāds, kādos gadījumos kādā krāsā deg LED lampiņa, es to arī tā arī neesmu atkodis.

    10. Datu sinhronizēšanās un rezerves kopijas. Man tur viss kaut kā kaut kur sinhronizējas, bet es nesaprotu, kā un kur un kad. Nu, piemēram, kā lai es zinu, kad man kalendārs ir atjaunojies un es redzu aktuālo versiju? Kur var uzstādīt laiku, lai darbadienās, darbalaikā man e-pasts sinhronizētos reizi piecās minūtēs, nevis reizi emmm laikam stundā or so? Vai ir vēl kaut kāda hreņ uz datora jāinstalē un jāmanipulē ar to, lai man toč nekas nepazustu gadījumā, ja telefons saplīst/nozogās/utml.?

    11. Telefona maciņš vai apvalks. Pēc nepilna mēneša lietošanas man jau ir parādījušies pirmie robi uz plastmasas. Vai nav kaut kāds normāls vāciņš/maciņš, kurā telefonu turēt, lai vismaz nedaudz to pasargātu no ārējās vides iedarbības? Pašlaik nēsāju savā vecajā Nokia dāvinātajā uz kakla karināmajā maciņā, bet, tā kā tas ir mīksts, tad no sānu triecieniem diez ko nepasargā.

    12. Aplikācijas sīkajiem. Varētu padalīties ar foršām aplikācijām, ar ko var nodarbināt četrgadīgu bērnu brīžos, kad jāskatās jauna The Newsroom sērija. Tikai ne angļu/poļu/krievu valodu alfabētus vai dzīvnieku vārdu minēšanas. Kaut ko interesantu.

    Paldies jau iepriekš par palīdzēšanām un lūgums stāstīt visu soli pa solim, jo es vēl neorientējos visos tajos krutajos Android žargonvārdos.

    Jā, man ir pēdējais Android apdeits uzinstalēts. Jā, Samsung kamera ir sūds. Nē, es nezinu, kas ir bezvadu lādētājs.

  • Kā nopirkt laptopu Latvijā, ja tu zini, ko tu gribi

    Sakarā ar to, ka panki ir bijuši gana raženi un burtiski iznīcināja manu mīļo laptopu (Samsung R700), nācās pabojāt nervus nedēļas garumā, līdz esmu ticis pie jauna daikta, ar ko darboties.

    Principā viss sākās ar to, ka aizgāju uz Čaka ielas kantori Laptopshop.lv, kas ir labākais laptopu serviss, ar kādu man jelkad ir nācies sastapties (iesaku tieši remontiem). Vienīgais mīnuss varētu būt tas, ka paralēli laptopa problēmu risināšanai sanāk arī atminēties lielās kaimiņu nācijas valodu, bet tas nebūt mani nebiedē, drīzāk priecē — Baltijas krievi vienmēr ir izcēlušies ar rūpību veicot darba pienākumus (lasi — ja jau tiešām uz darbu atnāca, tad darbu izdarīs godam). Meistars uz vietas iečekoja laptopa stāvokli, izņēma cieto disku un ar tekstu: «Данные ведь будут нужны?» padeva man pāri galdam. Kad man kļuva skaidrs, ka šis nebūs kosmētiskais remontiņš, kura laikā dēla izskrubināto pogu iemontē klavierē atpakaļ, garstāvoklis bija tieši nekāds.

    Pāris stundas vēlāk jau aktīvi tika meklēts jauns darbarīks. Arī tai pašā Laptopshop.lv man piedāvāja pāris modeļus, par kuriem padomāt. Pirmais manis noskatītais supermodelis bija HP Pavilion XD18T. Diemžēl šis modelis, kā izrādījās vēlāk, ir nesamērīgi dārgs priekš savas konfigurācijas. Un HP vispār esot šobrīd ļoti slikts serviss Latvijā, savukārt Pavilion sērija ļoti bieži tiek nesta uz remontiem. Īsāk sakot — abloms.

    Atkāpei. Tātad, lietas, kas man ir ārkātīgi būtiskas laptopā kā tādā:

    • Vismaz 17″ ekrāns
    • atsevišķs Numpad uz klaviatūras
    • mūsdienām atbilstoša grafikas karte un procesors (t.i. — absolūti pajāt cik liels ir HDD vai cik daudz ir operatīvā atmiņa, vajadzēs, var mierīgi piepirkt klāt, procesoru un grafikas karti nepiepirksi)
    • digitālā video izeja (HDMI vai kas līdzīgs)
    • lai laptopa priekšpusē (tur, kur rokas atrodas, kad kaut ko klabina kā arī priekšā uz korpusa malas) nav nekādu sūda pogu un fiņķikļušku (volume control, wifi on/off, un tā tālāk).

    Sazinājos ar pacietīgākajiem un uzticamākajiem datoriķiem uz planētas — ID Computer Jelgavā (ex. NDD), kas mani iepriecināja ar pāris interesantiem modeļiem, no kuriem izvēle krita par labu Acer Aspire sērijas modelim. Joks bija tāds, ka vairumtirgotāji GNT, kas šo modeli bija ielikuši katalogā, bija sajaukuši modeļa numuru, tāpēc par to datoru neko vairāk kā no GNT piedāvājuma uzzināt nevarēja līdz pat brīdim, kad tas ieradās pie manis rokās.

    Tad nu lūk mans jaunais mazais draudziņš:

    Acer Aspire AS-7740G

    • Intel® Core™ i5 processor 430M (32 nm Dual core, 2.26GHz, 3MB Cache, 1066 MHz FSB)
    • 4 GB DDR3 1066 MHz RAM (2+2 GB modules)
    • ATI® Mobility Radeon™ HD 5650 1 GB GDDR3 (”Madison-Pro” Graphics Card 1024MB DDR3 VRAM)
    • 17.3 HD+ 1600×900 CineCrystal™ high-brightness (220-nit) TFT, 8ms
    • 640 GB HDD, SATA, 5400 rpm (Western Digital Scorpio Blue WD6400BEVT)
    • DVD Super Multi DL
    • 5-in-1 card reader (MMC, SD, MS, MS Pro, xD), Acer HD Crystal Eye webcam, Fingerprint reader
    • 10/100/1000 LAN, Wake-on-LAN ready
    • Integrated Intel® Wireless WiFi Link 5100 (802.11a/b/g/Draft-N), Wi-Fi CERTIFIED™
    • Battery: 48.8 W 4400 mAh 6-cell Li-ion battery with Acer QuickCharge
    • 4x USB 2.0 ports, HDMI, Consumer infrared (CIR) port, external display (VGA) port, Headphones/speaker/line-out jack with S/PDIF support, Microphone-in jack, Line-in jack, Modem (RJ-11) port, Ethernet (RJ-45) port
    • Five speaker Dolby surround sound, with Acer Tuba CineBass Subwoofer
    • 103-/104-/107-key keyboard, with inverted “T” cursor layout
    • Multi-gesture touchpad pointing device with Acer Bio-Protection fingerprint reader,
    • 1x ExpressCard ™ / 54
    • 3.25 kg, 410 x 286 x 35/41.5 mm
    • Microsoft ® Windows ® 7 Home Premium 64-bit including Acer software package (Acer Arcade ™ Deluxe featuring Cinema, Album, Music, Acer home media, online media, Acer Backup Manager, Acer eRecovery, Acer Power Smart Manager, Acer Bio-Protection, Acer Crystal Eye, Acer GridVista ™, Acer Launch Manager, Acer Game Zone, Acer Game Console, burner software, virus scanners, etc.)
    • Warranty: 2 years manufacturers warranty including 1 year International Travelers Warranty
    Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211
    Acer Aspire 7740G LX.PLX02.211

    Kas pats interesantākais, man atkal tāpat kā ar Samsung laptopu ir izdevies tikt pie īpaša modeļa, par kuru informāciju ražotāja mājaslapā bez diršanās un čakarēšanās atrast neizdodas. Ibio.

    P.S. Paldies visiem, kas iesaistījās mana laptopa meklējumos un variantu vērtējumos. Esmu ļoti gandarīts, vismaz pagaidām.

  • ServiceNet ir šaraškina kantora, neiesaku

    Sitācijas apraksts:

    Nezināmu iemeslu dēļ manam laptopam pirms teju diviem mēnešiem nobeidzās ekrāna matrica. Aizsūtīju uz savu mīļoto un loloto NDD datortehnikas salonu, kur man pateica, ka jāsūta ir laptops uz garantijas pārbaudi un tas var aizņemt kādu laiciņu. Loģiski, ka man dators ir vajadzīgs ikdienā, līdz ar to sarunāju, ka man uz to laiku iedod kaut kādu tur Acer mazulīti palietot, lai nepalieku bez darba instrumenta. Bučas, NDD, paldies jums par to.

    Izrādījās, ka garantija uz šādu problēmu neattiecās, jo ir aizdomas, ka es ar skrūvgriezni, āmuru vai cirvi pats esmu sabojājis to matricu. Protams, ka es tam piekritu, jo ko gan citu man atliek darīt. Galvenais, lai mans laptops man ir atpakaļ. NDD bija uz vietas kaut kāda cita mistiska matrica no savādāka ražotāja, ko man arī iebuhņīja iekšā. Tomēr, kaut kādu iemeslu dēļ tā matrica līdz galam nedraudzējās ar manu datoru un ekrāns ir tāds dzeltens kā arī ir vērojami spēcīgi gļuki vietās ar paaugstinātu blakus laukumu kontrastu (līdzīgi, kā digitālajā fotogrāfijā ir aberācija). Nu ko, es džekiem saku — pohuj rudzi, pasūtiniet man jaunu Samsung matricu un es par to maksāšu. Tā kā NDD sadarbojās ar ServiceNet, tad mēģinam pasūtināt caur viņiem. Piezvanot mūs pasūta trīs mājas tālāk un saka, lai rakstot e–pastu. Uz e–pastu atbild pēc otrā mēģinājuma un jau ir pagājušas divas nedēļas. Atbilde ir izsmeļoša: «Mēs jums matricu nepārdosim, ja gribat nomainīt, vediet pie mums». Pidarasi. Atkal gaidīt divas līdz desmit nedēļas? Un ja nu atkal kaut kas noiet greizi?

    NDD man iesaka mēģināt pašam ar ServiceNet sazvanīties un sarunāt. Tieku tiktāl, ka telefoniski runāju jau tieši ar to meistaru, kuram mans laptops būtu jāremontē. Sākas murgi par kaut kādu tur diagnostiku, kuru var uztaisīt stundas laikā, tikai jāierodās ciemos pie viņiem. Tā arī izdaru. Uz vietas man kaut kāda sieviešu dzimuma pārstāve paziņo, ka es varu iet pupās ar savu «stundas laikā» un samērā agresīvā tonī piebalso arī kaut kāds vīriešu dzimuma fruktiņš. Uz manis teikto par to, ka man viss jau ir sarunāts, seko atbilde, ka es neesot pie pilna prāta, jo tas var aizņemt trīs un vairāk dienas. Bet, kad es saku, ka man dators ir vajadzīgs darbam un tās trīs dienas takš var izvērsties arī par trim mēnešiem, man paziņo, ka tā tiešām arī var būt. Apgriežos 180 grādos, pie sevis nomurminu «kuces» un aizeju projām, no sirds aizcērtot durvis.

    Tālāk seko interesantākais. Šodien piezvanu uz Samsung palīdzības līniju Lielbritānijā, jo Latvijā tā arī neatrodu, kam zvanīt. Megalaipnā meitene otrā galā uzklausa manu problēmu, liek pagaidīt piecas minūtes. Vēl man ir jānosauc savs vārds un kontakttālrunis, jo tādas lietas viņi reģistrējot sistēmā (lai vēlāk man konfektes uz Ziemassvētkiem sūtītu, padomāju es). Pēc gaidīšanas meitene priecīgā balsī paziņo, ka man tiešām nevajadzētu sasieties ar ServiceNet, bet doties uz M.Shafro & Co, jo tie tak esot lieliski šajā ziņā.

    Cik man personīgi ir bijusi saskarsme ar šo kantori, neko nevaru daudz par viņiem pateikt, kā vienīgi to, ka ir nedaudz dārgāki par pārējiem tirgus spēlētājiem. Toties sazvanoties tiek noskaidrots, ka man ir jāatnāk ciemos, lai viņi var apskatīties, kādu matricu vajag pasūtināt un visu izdarīšot nedēļas laikā. Laptops paliks pie manis un problēmu nebūs. Pagaidām jūtos patiesi laimīgs. Rīt iešu pie viņiem ciemos un redzēsim, kā šī divu mēnešu epopeja beigsies.

    Katrā ziņā, ja jums kādreiz ir tā, ka kaut kas ir vajadzīgs no ServiceNet, sākumā pameklējiet, vai tiešām Latvijā nav neviena cita, kas jums varētu palīdzēt. Reāli bezcerīgs kantoris.

  • Rokdarbi: uzdevums prātvēderiem

    1922. gada novembrī britu tirgū parādījās Adana drukājamo mašīnu reklāmas. Šīs drukas iekārtas bija paredzētas mājas lietošanai (kaut kas līdzīgs tam, kā šobrīd sevi pozicionē SOHO produkti no HP, Samsung, Canon un Epson). Lūk šādi izskatījās shēma, kurā izskaidrota drukas iekārtas uzbūve.

    Adana pirmās drukas iekārtas uzbūves shēma.
    Adana pirmās drukas iekārtas uzbūves shēma.

    Mans piedāvājums ir pieķerties jums klāt šai shēmai (lielākā formātā fails pieejams, noklikšķinot uz bildes) un, nemainot shēmas formātu un izmēru (t.i. — neņemam nost un neliekam klāt pie bildes oriģinālā izmēra), sakārtojam šo bardaku tā, lai gala lietotājam būtu daudz vienkāršāk saprast, no kā tad šī iekārta sastāv.

    Saites uz jūsu variantiem shēmai pievienojam komentāros ierakstam, savukārt pēc kāda laiciņa izvēlēšos labāko variantu un balvā dāvināšu iespēju iedzert pāris dzērienus uz mana rēķina kafejnīcā Leningrad.

  • Pantone 2026. gada krāsa 11-4201 TCX Cloud Dancer un kā to drukāt

    Ik gadu Pantone kādu no savu katalogu toņiem pasludina par gada krāsu. Šoreiz izvēlēts tonis 11-4201 TCX. Īsumā — lai dabūtu šo toni uz papīra, ir vienkārši jāizvēlās atbilstošs papīrs un tas nemaz nav jāapdrukā.

    Sāksim ar būtiskāko. Pantone gada krāsa nepadara sliktu attēlu lielisku, nesalabo krāsu profilu un neliek UV lakai uzvesties pieklājīgāk uz nepārklātiem materiāliem. Tā neglābj slikti izvēlētu papīru un nepadara bēdīgu maketu par izcilu. Bet tā izskatās labi mārketinga atskaites prezentācijā — it īpaši, ja slaidā nav jārunā par realitāti.

    Mūsdienās kalibrēts ekrāns ir sastopams retāk kā braucošs Volvo 760. Līdz ar to precīzām krāsu referencēm digitāli nav vispār nekādas nozīmes. Der aptuvenais kaut kas. Savukārt spektrālie mērījumi raupjam, nelīdzenam materiālam ir diezgan liels piedzīvojums. Tāpēc tekstila industrija lielākoties joprojām paļaujas uz reāliem, fiziskiem paraugiem.

    Klasiska krāsota materiāla reference: nekrāsots, bāzes paraugs; krāsots paraugs; dilumnoturības tests. Papildus vēl var nākt arī protokolētie spektrālie mērījumi un specifiski, audumiem raksturīgie testi.

    Kā jau raženi un pieredzējuši informatīvās miskastes ražotāji, Pantone ir radījuši TCX katalogu (Pantone Textile Cotton Extended). Tas ir paredzēts krāsotai kokvilnai un nozīmē dažādu krāsiņu paraugu vēdekli, ar kuru spēlēties dizaineriem. Turklāt ļoti dārgu vēdekli, tāpēc arī tā reklamēšanā tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi. Tekstila nozarē katram ražotājam parasti tādi katalogi ir pašam un tie balstās uz saražotās produkcijas vēsturi.

    Krāsotas vilnas dzijas referenču katalogs. Attēlā esmu izrediģējis referencēm aprakstus (pielietotās krāsvielu proporcijas, uzskaites kodi un cita specifiska informācija). Pēc šādiem katalogiem arī pēc vairākiem gadiem ražotājs spēj atrast precīzu referenci tam, ko pirms tam jau ir ražojis.

    Savukārt maksātnespējīgiem dizaineriem un dizaineru vadītājiem, kuriem ir galva uz pleciem, Pantone piedāvā tā paša TCX kataloga toņu references pielietojumiem digitālajā pasaulē, no kurām tad arī tālāk tiek atvasināti arī citi pielietojumi. Piemēram, atrādīšanai uz aifoniem vai drukai uz papīra.

    Pantone 11-4201 krāsas references

    • sRGB 240, 238, 233
    • Hex #F0EEE9
    • Lab 94.14, 0.42, 2.51

    Nu lūk, spridziniet, dizaineri. Jums visi vārti vaļā! Bet, bet. A kā šito nodrukāt uz papīra? Ja precīzi, tad nekā. Jo šī krāsas reference vispār tam nav paredzēta un tās pielietošana drukā ir vairāk sevis un iespiedēju mocīšana.

    Tomēr ir risinājums arī tiem, kurus tomēr stipri notramdījuši jaunie un stilīgie klienti un Pantone gada krāsa par visām varītēm drukātā veidā nāksies izmantot. Pantone 11-4201 Cloud Dancer tonis ir ļoti, ļoti tuvs klasiskam, krēmīgam papīram, kuru lieto grāmatās.

    No tiem paraugiem, kas nu man bija pa rokai, vistuvākais bija Munken Premium Cream — ΔE 2.49 pret referenci. Jā, nav izcili. Bet tik precīzi nodrukāt jau ir izaicinājums. Un pavisam droši varu apgalvot, ka ir arī citi krēmīgie papīri, kurus var mierīgi lietot, lai būtu mums kārtīga deja mākoņos. Respektīvi, vienkārši lietojiet krēmīgos papīrus kā jau gada trendam atbilstošo bāzi un bez galvassāpēm drukājiet pāri saturu.

    Galvassāpju mazināšanai un vispārējai pārliecībai par to, ka drukā uz papīra mums viss ir kārtībā: iepriekšējo gadu Pantone gada krāsas. Arīdzan no tekstila (kokvilnas) krāsu kataloga. 2016. un 2021. gadā pat tika izdomāts, ka gada krāsas var būt veselas divas.

    • 2025 Pantone 17-1230 TCX Mocha Mousse
    • 2024 Pantone 13-1023 TCX Peach Fuzz
    • 2023 Pantone 18-1750 TCX Viva Magenta
    • 2022 Pantone 17-3938 TCX Very Peri
    • 2021 Pantone 17-5104 TCX Ultimate Gray & Pantone 13-0647 TCX Illuminating
    • 2020 Pantone 19-4052 TCX Classic Blue
    • 2019 Pantone 16-1546 TCX Living Coral
    • 2018 Pantone 18-3838 TCX Ultra Violet
    • 2017 Pantone 15-0343 TCX Greenery
    • 2016 Pantone 13-1520 TCX Rose Quartz & Pantone 15-3919 TCX Serenity

    Varbūt nākamgad tas varētu būt viss katalogs. Kādam jau galu galā to vajadzētu beidzot saņemties un nopirkt.

  • Oda drukātajai presei — durvīm uz plašāku pasauli tepat blakus

    Ir saprotams, ka nepastāv vairs pārliecinošu argumentu nacionālo laikrakstu lasīšanai — ziņas ir iztirzātas TVNET un Delfu komentāros vēl pirms papīra nokļūšanas iespiedmašīnā. Gluži pretēji ir reģionos. Sēdēšana klasesbiedru vacapā vai ciemata feisītī ir būšana ļoti šaurā burbulī, kurā visu regulē skaļākā balss. Savukārt vietējā laikrakstā ir spēks, jo paustais ir pārlasīts, pārbaudīts un par to uzņemas atbildību.

    Mūs Skrīveros iekristīja par gājputniem — atbraucam līdz ar lakšiem un esam projām pie pirmajām ledus glazūrām uz peļķēm. Toties vietējo laikrakstu abonējam jau gadiem. Ir forši profesionāli pieskatītā informācijas forumā smelties aktuālas zināšanas par vidējo malkas cenu, kultūras notikumiem, rosīgiem cilvēkiem, pašvaldības piruetēm un palaidņu izdarībām. Saprast un iepazīt, kā tad kaimiņi dzīvo. Un varbūt dažkārt arī iepazīstināt ar sevi. Jo ir taču iemesls, kāpēc tieši te izvēlamies pavadīt būtisku daļu dzīves.

    Avīzes satuvina. Tieši vietējā drukātajā medijā mēs iepazināmies ar Vecbebru biškopības tehnikumu, Jaunjelgavas gastronomijas veikalu Lauva, izciliem lauku kafejnīcu pasākumiem Neretā, Krapes muižas svētkiem, kaislīgiem zemeņu lauku kopējiem un to, ka Skrīveru mājas saldējums ir pieejams AirBaltic lidmašīnu ēdienkartēs. Un mūsu kaimiņš pie mums ciemos ir biežāk, jo arī grib lasīt avīzi. Galu galā. Raugi, pat Dainis Īvāns uzrunā Doma laukumā teica: «Vēl vakar kaimiņš man ieteica ielūkoties Aizkraukles novada avīzes Staburags redaktores ievadslejā».

    Tāpēc aicinu tevi saņemties un abonēt drukāto presi. Nopelnīsi no manis milzīgu paldies. Un, ja padomāsi arī par saviem tuviniekiem un savlaicīgi sagatavoties Ziemassvētkiem, dāvinot viņiem vietējās vai nacionālās preses abonementu nākamajam gadam, saņemsi paldies arī no viņiem. Uztver to kā regulāras pastkartes no visiem tiem ceļojumiem, kurus tu jau esi ieplānojis un kuros nekad neiekļausi pasta nodaļas apmeklējumu.

    Kā abonēt reģionālo laikrakstu?

    Rakstīt un stāstīt par avīzēm 2025. gada nogalē nav viegli. Ja vien tu esi izlasījis tik tālu, tad droši vien māj ar galvu un klusē, lai neierosinātu dialogu un varētu šo tēmu ātrāk slēgt. Un arī abonēt laikrakstu 2025. gada nogalē ir sarežģītāk, nekā man likās. Tā ir kombinācija starp monopolizētu tirgus pieskatīšanu, slinkumu vai nespēju ieviest mūsdienīgus risinājumus un izteiktu tendenci turpināt sēdēt uz desmitiem gadu veciem lauriem, kuri sen vairs nepastāv.

    Ātrākais veids abonēt vietējo laikrastu ir ieejot Latvijas Pasta mājaslapā Abone.lv, izvēloties preses izdevumus un tad noformējot pasūtījumu. Superīgā fīča, par ko pastnieki droši ka nebūs sajūsmā — iespēja pasūtīt reģionālo laikrakstu uz jebkuru Latvijas adresi. Visu nākamo gadu Latgales Laiks pienāks mūsu Rīgas dzīvoklī. Bet ir savi mīnusi. Jo abonējot caur pastu būs jāizmet elles loki, lai tiktu pie reģionālās avīzes digitālajām versijām, kad neesi uz vietas.

    Otrs variants ir apmeklēt laikrakstu mājaslapas un abonēt redakcijās. Saraksts ar visiem laikrakstiem un to redakciju mājaslapu adresēm ir apkopots tālāk. Tur ir savi, īpaši piedzīvojumi. Jo ne visiem izdevies saprotamu tehnisko risinājumu uztaisīt, citi prasa piezvanīt (OMG, zvanīt!), un ar dažiem būs e-pastos jāapmainās ar laipnībām. Toties te ir iespējamas priekšrocības, kas nav sienas kalendārs par godu gada abonementam.

    Piemēram, laikrakstu Staburags var abonēt par 9,90 € mēnesī, saņemot laikrakstu pastkastē, mobilajā telefonā un vēl arī piekļuvi fotoreportāžām, iespējai kaut ko dīvainu ierakstīt komentāros un izlasīt pāris gadus vecus rakstus.

    Kādas avīzes Latvijā iznāk un cik tās maksā?

    No Latvijas pasta abonēšanas katalogiem izdevās savilkt kopā 2025. un 2026. gada datus par laikrakstiem, to abonēšanas cenu gadam ar pārskatu par cenām. Ar nodomu izņēmu ārā visu, kas saistīts ar TV programmām un uz to bāzes veidotajiem pielikumiem, toties atstāju superekskluzīvo Kaleidoskopu, par kura esamību tikai nesen uzzināju. Jā, jūs pareizi sapratāt, avīzes krievu valodā es arī neapskatu. Un angliski iznākošais The Baltic Times jau labu laiku ir žurnāla formātā, tāpēc neskaitās. Citās valodās mums abonējama vietējā prese neiznāk.

    Pirmā cena ir, ja abonē kā privātpersona, otrā — kā juridiska persona. Visiem, kam vien bija iespēja, pieliku klāt arī saiti uz laikraksta mājaslapu. Ja juridiskās personas ailē redzi domuzīmi, tad šī laikraksta redakcija vairs nenodarbojas ar dīvaino pieņēmumu «firmām daudz naudas, var atļauties». Realitātē tas nozīmē, ka laikrakstu iznākšanu un abonentu skaitu stutē valsts un pašvaldību budžeti, bet uzņēmumiem labāk laikrakstu abonēt ar avansu norēķinu caur kādu no darbiniekiem.

    Avīzes nosaukums2025. gads Privātpersonām2025. gads Juridiskām personām2026. gads Privātpersonām2026. gads Juridiskām personām
    Nacionālie laikraksti
    DDD24,00 €35,00 €
    Diena159,99 €169,00 €
    Ievas Padomu Avīze55,00 €59,99 €
    Kas Jauns Avīze39,99 €43,99 €
    Kultūrzīmes19,99 €29,88 €
    Latvijas Avīze199,79 €242,31 €249,79 €285,67 €
    Latvijas Mājas Dakteris20,00 €20,00 €
    Lauku Lapa12,00 €
    Meža Avīze24,00 €28,80 €36,00 €
    Reģionālie laikraksti
    Alūksnes un Malienas Ziņas96,00 €132,00 €102,00 €138,00 €
    Auseklis102,00 €150,00 €114,00 €162,00 €
    Bauskas Dzīve108,00 €144,00 €114,00 €150,00 €
    Brīvā Daugava99,60 €120,00 €108,00 €132,00 €
    Druva99,00 €156,00 €101,40 €174,00 €
    Dzirkstele112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €
    Ezerzeme45,00 €60,00 €50,00 €65,00 €
    Kaleidoskops15,00 €15,00 €
    Kurzemes Vārds131,88 €155,88 €143,88 €167,88 €
    Kurzemnieks99,00 €144,00 €110,00 €156,00 €
    Latgales Laiks60,00 €85,00 €60,00 €85,00 €
    Liesma105,60 €168,00 €114,00 €180,00 €
    Neatkarīgās Tukuma Ziņas126,00 €144,00 €126,00 €144,00 €
    Ogres Vēstis Visiem77,00 €121,00 €82,00 €121,00 €
    Rēzeknes Vēstis99,50 €132,00 €99,50 €132,00 €
    Rīgas Apriņķa Avīze77,00 €121,00 €75,00 €121,00 €
    Saldus Zeme105,00 €132,00 €105,00 €132,00 €
    Staburags110,00 €156,00 €112,00 €162,00 €
    Stars86,00 €120,00 €90,00 €132,00 €
    Talsu Vēstis83,59 €97,20 €83,59 €97,20 €
    Vaduguns94,89 €103,60 €94,89 €103,60 €
    Ventas Balss108,00 €144,00 €112,00 €144,00 €
    Vietējā Latgales Avīze80,00 €90,00 €80,00 €90,00 €
    Zemgales Ziņas94,00 €138,00 €100,00 €144,00 €
    Ziemeļlatvija112,00 €144,00 €118,00 €150,00 €

    Noslēguma vietā

    Sākumā mēģināju tabulas datus ar gudrajiem NotebookLM un ChatGPT apstrādāt, lai nav rociņām nekas jādara. Es zināju, ka modeļi var muldēt. Bet tik pārliecinoši iedot absolūti izdomātus skaitļus — tas bija pārsteigums. Tāpēc visi dati beigās tika pārlasīti rociņām un gan jau kaut kur ir drukas vai pārskatīšanās kļūdas.

    Nekas neaizvietos čaklas rokas. Un lasošu sabiedrību.

  • Par druku, krāsām un tā visa pieskatīšanu. 1. daļa

    Attēlus pēc aprakstiem mūsu vietā ģenerē lielie valodu modeļi, roboti iemācījušies dejot, tomēr mēs joprojām nesaprotam un neprotam fiksēt un nodot spektrālo informāciju no idejas līdz taustāmam rezultātam. Spoti, pantoņi, krāsu telpas, spektrofotometri, Mansels un profili. Uzsākšu rakstu sēriju, kurā parunāsim nedaudz par krāsām, materiāliem, druku, krāsu valodām un mūsu spējām to visu uztvert.

    Trakākais krāsu vadībā ir tas, ka nav svarīgi, kurā nometnē tu pieklauvēsi, visās būs augstas raudzes speciālisti, kam ir spēcīgi stereotipi, kā darbojas citi ķēdītes posmi. Un ļoti izteikti bieži — gaužām aplami. Dizaineri nesaprot druku, repro neprot optiku, iespiedējs netic materiālu novecošanai, izejvielu ražotāji nav redzējuši drukas procesus un klientu konsultanti nesaprot nevienu un neko, jo tā ir ērtāk visiem pārējiem, kad jāmeklē vainīgais.

    Kā tas viss sākās?

    Pirmos pastāvīgos un noturīgos attēlus cilvēce iemācījās zīmēt alās uz sienām. Pēc tam iemācījās sajaukt pigmentus un saistvielas tā, lai mamuta kaislīga rīvēšana gar sienu nenotīrītu vēsturisko medību ainu. Paralēli nāca arī apskaidrība, ka zīmēt kaujas ornamentus uz vaigiem un krāniņus mamutus uz sienām nav gluži tas pats — krāsvielas dažādi uzsūcās materiālos, pirmajam jābūt ļoti elastīgam, savukārt otrajam — noturīgam.

    Kad izsalkusī alu cilvēku grupa kaut kā saņēmās un tika galā ar šo informācijas daudzumu, no kaimiņu cilts aiz matiem atvilktajam laupījumam uz kājas atklāja vēl neredzētas krāsas zīmējumu. Un cilvēks saprata, ka var ne tikai skatīt, bet arī attēlot dažādās krāsās. Pēc būtības tas ir tas brīdis, kad mēs varam atzīmēt pirmā spota krāsu kataloga dzimšanu. Turklāt tajā laikā katalogi tapa gaužam dabīgi — ko nu var apzīmēt, to arī apzīmē. Un tā arī saprot, kā konkrētā krāsa uz šī materiāla izskatās. Visas references tiek staipītas līdzi un to, ko nevar nodot no paaudzes paaudzē, cilts šamanis pārzīmē un atjauno. Gan jau ka katru reizi radot atkal kaut ko pavisam citu. Jo visas references ir galvā.

    Tālākos gadu tūkstošus izmaiņas bija samērā paredzamas un ļoti, ļoti lēnas. Eksperimentālā kārtā, tostarp bieži vien saindējoties un nomirstot, tiek atklāti arvien jauni pigmentu un krāsvielu veidi. Ik pa laikam radot tik īpašus toņus, ka grūti noticēt to eksistencei. Ēģiptē tas bija zilais, Mezopotāmijā — koši sarkanais, bet Ķīnā — abas šīs krāsas, tika nedaudz citādākā tonī. Tā radās pirmie «idioti, kas nepareizo katalogu lieto», jo vainas novelšana uz tiem neprašām, kas monitorus nekalibrē, vēl pāris tūkstošus gadu būs jāpagaida.

    Ola uz ķilavas garšo savādāk kā ķilava uz olas

    Jaunajiem un talantīgajiem dizaina un drukas entuziastiem sarunas par materiāliem sākas ar pārklātiem un nepārklātiem papīriem, masā krāsotiem specmateriāliem un aptuveni šādām tabulām:

    Cool. Bet vispār nepalīdz, kad gaisīgā un košā zilā fona vietā ir nodrukāts kaut kāds džinsu grīdas lupatas pelēkzilais. Un kā jau minēju raksta ievadā — pilnīgi visiem iesaistītajiem būs sava taisnība, kāpēc ir noticis tā, kā tas ir noticis. Vēlme bija tiktoka kanāla loguča #00B3FF krāsu izmantot kā fonu lojālāko skatītāju Ziemassvētku kalendāram. Bet sanāca saņemt skaidrojumu, ka izvēlētais dārgais, pelēcīgais dizaina papīrs gluži vienkārši nav piemērots spilgtu toņu drukai. Jo iespiedkrāsa daļēji iesūksies materiālā, veidojot materiāla un krāsas sajaukumu. Savukārt biezā slānī klājot to pāri materiālam, piemēram, uzspiežot folijas transfēru, pazūd paša materiāla jēga. Jo tā optiskās un taustāmās īpašības nu ir paslēptas zem dekoratīvā slāņa. Tāpēc mēģināsim saprast, kas tad vispār ir dekorējamie materiāli.

    Krāsviela ar materiālu vai sasaistīties 3 dažādos veidos: uzklājot to uz materiāla, daļēji iesūcinot to materiālā un pilnībā nokrāsojot materiāla.

    Uzklāšana uz materiāla ir kā desas šķēles uzlikšana uz maizes. Desmaizes šķērsgriezumā ir ļoti vienkārši atšķirt, kur sākas salami un beidzas maize. Lūkojoties uz desmaizi no augšas, varam tikai minēt, vai zem salami šķēlēm šoreiz netika aizmirsti kaperi. Tātad pēc būtības salami un maizes šķēle dzīvo katra savu dzīvi arī pēc kļūšanas par desmaizi.

    Dekāldruka uz keramikas, digitālā pigmentdruka uz audumiem, rotācijas sietspiede uz tapetēm, tonerdruka uz papīra, pārtikas sīrupkrāsu druka uz kūkām, folijas krāsvielas slāņa pārnešana ar termoklišejām, visu veidu transfērdruka uzklājot krāsu uz plēves un tad pārspiežot uz materiāliem, digitālā UV druka, jebkura druka pa tiešo uz plastmasas vai metāla. Sarakstu varētu turpināt, bet pievērsīsim uzmanību tieši pēdējam piemēram. Ar metālu viss tā kā skaidrs. Ja uz tā uztriepj DM logo, tad skaidrs, ka tas ir uz materiāla. Lai tas būtu iestrādāts metālā, logucis būtu jāieskrāpē ar naglu. Un šo sakarību civilizācija ir iemācījusies lietot ap to pašu laiku, kad pārvācās no alām uz teltīm.

    Materiālus var speciāli apstrādāt, lai tos apdrukājot, krāsvielas neiesūcās. Piemēram, papildus krītot un kalandrēt papīra virsmu (lasi — padarīt papīru blīvu un spīdīgu) vai arī apstrādāt audumu, pievienojot šķidrumu bloķējošu slāni (Gore-Tex, brezents un citi lamināti) vai arī nolakot keramiku, lai likvidētu porainumu. Celtniecībā to pazīst ar terminu gruntēšana. Var pievienot trasfērdrukas krāsas slānim karstlīmes pulveri, kas būs saistviela starp materiālu un attēlu, tai pat laikā bloķējot iespiedkrāsas iespējas iesūkties materiālā. Ir vēl kaudzīte akrobātikas, ko var veikt iespiedkrāsu pusē, bet par to patērzēsim citreiz.

    Uzklāšana ar daļēju iesūkšanos materiālā ir kā dārzeņu fritēšana — no ārpuses viss ir kraukšķīgs, bet iekšpusē jau atkal palicis neizcepies. Un var vāļāt salvetēs līdz nelabumam, bet tāpat viss būs eļļains. Šai drukas metodei ir divas ļoti lielas priekšrocības pret klāšanu uz virsmas: būtiski palielinās gan apdrukājamo materiālu klāsts, gan arī izmantojamās drukas tehnoloģijas. Bet tagad nozīme ir arī vienai būtiskai niansei, par kuru iepriekš jau stāstīju piemērā ar tiktokeri — dekorācija vairs nav tikai iespiedkrāsa, tagad tā ir materiāla un iespiedkrāsas kombinācija.

    Ar putekļus krājušo HP printeri nodrukātai kolēģu fotogrāfijai ir ne tikai diskutabls saturs, bet arī iespēja pačamdīt sakrokotā astoņdesmitgramīgā ofisa papīra raupjumu, kas ir uzņēmis par daudz mitruma un deformējies. Nonākam pie nākamās atziņas — vairums papīra apdrukas, ieskaitot avīzes, žurnālus, grāmatas un plakātus — ir apdruka, kas veikta drukas slānim daļēji iesūcoties dekorējamā materiālā. Līdzvērtīgi atklājumi sagaida, ieraugot sietspiedē nodrukāta t-kreklā iekrāsotus auduma savēlumus. Arī zebras un joslas uz asfalta uzklāj, krāsai daļēji iesūcoties materiālā. Un uz šī piemēra visvieglāk būs saprast, ka dekorācijas slānis patiesi var būt iespaidīgi biezs. Tomēr būtiski ir apzināties, ka pārvietoties daudz patīkamāk un drošāk ir pa asfaltu un svaigi uzklātā gājēju pāreja ir ideāla vieta, kur paslīdēt. Bet, ja krāsas slānis būs pārāk plāns, tas kopā ar asfaltu pārāk ātri nodils. Tāpēc ievārījums tiek klāts dāsni.

    Materiāla krāsošana, dēvēta arī par krāsošanu masā, tika izgudrota stipri agrāk par zebru un asfalta virsmu dilemmu. Tā darbojas kā mammas salāti — ir ļoti, ļoti garšīgi un visa ģimene ēd bez izņēmumiem, bet labāk nezināt, no kā tie sastāv. Galvenā šīs metodes priekšrocība — neatkarīgi no tā, kā tiks stiķēts vai apstrādāts materiāls, nedekorētā materiāla daļa viscaur būs vienā tonī šķērsgriezumā (grāmatas bloka malas), saraujoties (dzija), dilstot (dažādi cietie polimateriāli), staipot (audums) vai kā citādi ar to dauzoties. Jā, arī papīra celulozes, kokvilnas audumu un vilnas dzijas balināšana pēc būtības ir materiāla krāsošana masā.

    Vēl viena superīga lieta, ko var iegūt ar krāsošanu masā — pietiekami ilgi ieslēdzot vienā telpā bariņu ķīmiķu un fiziķu kopā ar dekorēšanai izvēlēto vielu, to var dabūt praktiski jebkurā krāsā. Izņemot linu. Lins ir čakars.

    Dikti jau nepalīdz šito visu zināt, ja tāpat nav skaidrs, ko ar to visu iesākt. Iesākt vajadzētu ar gala iznākuma formulēšanu. Kad ar to ir tikts galā, var izvēlēties materiālu. Piemēram, ja noklāsim papīru ar hologrāfisko laminātu un tad uz tā drukāsim, ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir papīrs. Galvenais, lai lamināts pie tā labi turas. Ceļazīmei nav būtiskas taktilās īpašības, bet materiālam jābūt gaismu atstarojošam un krāsai jābūt ilgstoši izturīgai pret Saules gaismu un laikapstākļiem. Papīru nemazgā, tomēr kapilārās īpašības ir būtiskas, lai iespiedkrāsas nekontrolēti neizspiestos cauri materiālam. Auduma krāsošana masā ierobežo to, kā to tālāk var apdrukāt. Un UV druka bez papildus fiksācijas neturēsies uz lielas daļas virsmu.

    Rakstu sēriju sāku ar dekorējamā materiāla definēšanu. Nākamajos rakstos pievērsīšos dažādām mūsdienās izmantojamām drukas metodēm, krāsu telpu aprakstiem, krāsu katalogiem un sistēmām kā arī praktiskā pielietojuma piemēriem. Un ja nu tev ir izdevies tikt līdz šai rindkopai, tad droši komentāros atstāj ziņu arī par citām tēmām, kuras būtu vērts apskatīt.

  • Stāsts par 1. septembri, vecākiem, bērniem un izglītību

    Bija agrs rīts. Anna sēdēja uz gultas malas no pleciem noslīdējušā, atpogātā kleitā un nošļukušās zeķubiksēs. Viņa vēl nebija paguvusi nomazgāt seju un neķemmētās matu pinkas nodevīgi atklāja nemierīgo nakti.

    Rokās viņa turēja glāzi ķiršu kompota, kas pēc skata atgādināja lielisko Doro ielejas portvīnu.

    Sejā bija skaidri nolasāms naids pret visu pasauli. Viņa gribētu izkliegt «Kretīni! Kā jūs man esat izbesījuši ar savu nolādēto dārziņu!», bet nevarēja. Anna vēl neprata izrunāt burtu «r».

  • Kā sadusmot hakerus, bet neizskatīties pēc viegla mērķa — padomi drošībai datorā un telefonā

    Ugunsmūris, paroļu pārvaldnieks, lieko paziņojumu atslēgšana, drošu saziņas rīku izvēle un divfaktoru autentifikācijas lietošana ar prātu jau būtiski samazina iespēju kļūt par kiberuzbrukuma upuri. Un pats labākais — tie ir disciplīnas, nevis finansiālo iespēju jautājumi.

    Pēdējos gados Latvijā uzbrukumi IT sistēmām vairs nav kaut kas, par ko lasa tikai ārzemju ziņu apskatos. Īpaši kopš 2022. gada situācija ir kļuvusi trakāka, tomēr arī pirms tam negāja spoži. Turklāt ir jāapzinās, ka pavirša attieksme pret IT drošību ir ne tikai tiem, kuri datoru un telefonu lieto jūtūbam un engrībērtdiem, bet arī lielos uzņēmumos ar nopietnu apgrozījumu. Tāpēc es nolēmu apkopot dažus tehniski vienkāršus, bet ļoti efektīvus risinājumus, kā būtiski uzlabot savu/uzņēmuma kiberdrošību. Skaidrs, ka tūdaļ uzradīsies vēl 100500 padomdevēji ar vēl labākiem risinājumiem, kurus pavisam noteikti var un vajag pievienot komentāros.

    Uzliec DNS ugunsmūri visām ierīcēm

    Ja nav pacietības uzreiz pieķerties nopietniem uzlabojumiem, vismaz uzliec DNS Ugunsmūri. Tas darbojas kā filtrs, kas bloķē piekļuvi lapām, kuras CERT.LV ir atzinis par krāpnieciskām vai ļaunprātīgām. Piemēram, kāds atsūta e-pastu ar bankas saiti, tu klikšķini, un parasts internets tevi aizved uz viltotu lapu. DNS Ugunsmūris tevi vienkārši neielaidīs šajā lapā.

    Šis strādā datoros, telefonos, planšetēs. Tāpēc DNS Ugunsmūri vajadzētu uzlikt visiem ģimenē un kolektīvā, it īpaši visiem tehnoloģiski kautrīgajiem.

    Aizmirsti USB fleškas tāpat, kā esi aizmirsis disketes

    Jebkurš datu nesējs, kas tiek piesprausts pie datora, mūsdienās ir tikpat drošs kā nejauša garāmgājēja piedāvātā konfekte. Ir praktiski neiespējami atrast tādu ārējo datu nesēju, kas nevarētu būt vīrusa nēsātājs, un tas attiecas arī uz telefonu, ko piespraud pie datora «tikai, lai uzlādētu».

    Jebkuru prezentāciju, atskaiti vai fotogrāfijas no brīvdienu pasākuma var bez maksas izvietot failu apmaiņas servisos, ja tie neielien e-pastā. Pašmāju Failiem.lv ir pilnīgi pietiekams lielākajai daļai situāciju. Tomēr rēķinies, ka atkarībā no tā, ko saspaidīsi uzstādījumos, datus var redzēt arī citi cilvēki. Piedomā pie tā.

    Lieto paroļu pārvaldnieku, nevis atmiņu

    Par universālo paroli bīstamāka ir vienkārša universāla parole. Kā joko IT drošības speciālists Kirils Solovjovs no Possible.lv: «Jālieto parole 12345678. Tā ir vispopulārākā un tik daudz cilvēku nevar kļūdīties».

    Paroles nedrīkst glabāt teksta dokumentos, uz lapiņām pie klaviatūras vai vacapa sarakstēs. Drošākais veids paroļu glabāšanai ir paroļu menedžeri. Un nav obligāti (kaut vēlams) jāmetas iepazīt Bitwarden vai Keeper. Paroļu menedžeri jau eksistē gan Google, gan Apple. Un tie labi draudzējās ar datoru un telefonu. Atliek tikai sākt lietot. Un ir pavisam droši izmantot ieteiktās paroles jaunajiem servisiem.

    Cik bieži mainīt paroles? Sāc ar to, ka uzreiz pēc reģistrēšanās un pirmās veiksmīgās pieslēgšanās jebkuram servisam — uzreiz nomaini paroli. Ja esi pa ausu galam dzirdējis, ka kāds no tevis lietotajiem pakalpojumu sniedzējiem ir kompromitēts — nomaini paroli. Ja esi pārpratuma pēc kaut kur ievadījis savus datus un neesi pārliecināts, vai tas bija autentisks serviss — nomaini paroli. Ja lieto servisu gadiem un nekad neesi uztraucies par drošību — nomaini paroli. Un taisi tās sarezģītas, un glabā paroļu servisos.

    Ja nevari atcerēties, cik sen esi mainījis paroli un vai tā vēl ir droša — nomaini paroli.

    Ne visai biometrijai var uzticēties

    Uztaisi pašportretu ar datora vai telefona kameru. Tieši tik kvalitatīvi ir dati, ar kuriem atpazīst tavu seju. Desmit gadus vecas kameras var apmuļķot, pieliekot sejas vietā fotogrāfiju.

    Pirkstu nospiedumu lasītāji ir stipri prasīgāki apmuļķošanai. Tas pats ar acs zīlītes lasītājiem. Ja pastāv iespēja, labāk lieto tos. Vienkāršākais veids, kā būt drošam — pārliecināties, ka iekārta nav vecāka par 3 līdz 5 gadiem un tai ir pēdējo mēnešu laikā bijuši programmatūras drošības atjauninājumi. Gadījumā, ja kaut kas no tā iztrūkst, biometriju vienu pašu labāk nelietot.

    Un atceries, ka tad, kad Samsung vai Apple pasaka, ka ir uzlabojuši drošību saviem autentifikācijas rīkiem, tas visticamāk attiecās uz jaunākajiem iekārtu modeļiem, kas vēl nemaz nav tavā kabatā.

    Atslēdz paziņojumu troksni telefonā

    Nesaprotamu iemeslu dēļ cilvēkiem patīk, ka to iekārtās nedozētā daudzumā tiek piegādāti paziņojumi no benzīntanku un lielveikalu aplikācijām, atlaižu/akciju ziņas no tiešsaistes veikaliem, nemaz nerunājot par spēlītēm un sociālajiem tīkliem. Nav brīnums, ka šo paziņojumu jūrā pazūd notifikācijas par neautorizētiem maksājumiem vai viegli tiek palaists garām, kad autorizācija pieprasīta brīdī, kad kādam no kontiem piekļūt vēlas krāpnieks.

    Visi paziņojumi, bez kuriem var iztikt, ir jāatslēdz. Jūsmojumi par ierakstiem feisbukā nepazudīs. Kendīkrešu vairs neviens nespēlē un Bukinga piedāvājums vēl vienai rezervācijai Igaunijā tev vairs nav aktuāls, jo tu tur jau biji. Amazon tev tirgos vēl vienu olīveļļas bundžu, bet tev vēl tikko nopirktā nav atnākusi. Neko no tā tev nevajag. Un, ja nu tomēr vajag, to var pieslēgt uz laiku.

    Filtrē ienākošos e-pastus mapēs

    E-pastos izmanto filtrus, lai darba, skolas un arī ģimenes loka e-pasti nonāk atsevišķās mapēs. To piedāvā jebkurš mūsdienīgs serviss kopā ar pamācībām, kā to izdarīt. Ja kaut kas izliekas nācis no zināmām adresēm, bet nav iekritis mapēs, tas ir drošs signāls būt papildus piesardzīgam.

    Vienlaikus ņem vērā, ka ne visas organizācijas ir veikušas priekšdarbus, lai to e-pastus nevarētu viltot un atsūtīt no it kā īstās adreses. Arī, lasot sašķirotos e-pastus, pielieto veselo saprātu.

    Izvairies no SMS lietošanas un esi ļoti piesardzīgs balss saziņā

    SMS ir novecojis un nedrošs saziņas veids. Vēl Skype ziedu laikos īsziņas varēja nosūtīt, uzdodoties par jebkuru telefona numuru vai pat aizstājot numuru ar jebkādu vārdu. Nekas nav mainījies un tā ir joprojām. SMS ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apmānīt saņēmēju un izlikties par banku, kaimiņu, mazbērnu vai pat drošības iestādi.

    Paskaties savus ienākošos ziņojumus un padomā, kā katram no sūtītājiem var mainīt saziņas kanālu. Bankām un kurjeriem ir savas lietotnes. Ome ir pelnījusi viedtālruni ar drošām, autentificējamām sarakstes aplikācijām.

    Gan SMS, gan telefonzvanu vietā privātajā sarakstē labāk izmantot saziņas platformas — piemēram, Signal vai WhatsApp. Arī videozvans Google Meet vai Microsoft Teams būs drošāka alternatīva, lai izvairītos no personības viltojumiem.

    Divi faktori nav drošība, ja tos dala trīs cilvēki un to vajag ātri

    Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tie laiki ir beigušies, kad grāmatvede ievada maksājumu, bet vadītājs kaut kur pludmalē apstiprina to internetbankas uzlecošajā logā. Bet nē, šis attālinātās uzticības sporta veids vēl dzīvo un plaukst. Un ne tikai bankās — to izmanto arī, lai pieslēgtos Latvija.lv, Eparaksts.lv vai VID EDS sistēmai.

    Zelta likums: ja uz ekrāna parādās pieteikšanās pieprasījums, un tu tajā brīdī nekur nepiesakies — nekavējoties noraidi pieprasījumu un sāc domāt, kurš un kāpēc mēģina izlikties par tevi. Un, lūdzu, nedod citiem savus otrā faktora rīkus, jo tad tā vairs nav autentifikācija — tas ir joks.

    Ja šis viss šķiet pārspīlēti, atceries: IT drošība reti mirst ar skaļu sprādzienu. Parasti tā aiziet klusi — ar vienu paviršu klikšķi.

  • Reāls stāsts. Mobilie ar šķiltavām otrajos Dziesmusvētkos

    Tā bija 2005. gada 21. augusta nakts. Pareizāk sakot jau bija 22. augusta pirmās stundas. Apkārušies ar fotosomām, mēs nesteidzīgi pametām Mežaparka estrādi, kur tikko bija aizvadīti vēl vieni Dziesmusvētki. Tā par Prāta vētras uzstāšanos 40 tūkstošu priekšā nākamajās dienās rakstīs mediji, kuriem mēs vēl tikai nesām fotogrāfijas.

    Samsung Galaxy S25 Ultra teleskopa noķertais debesu jums miglā virs Skrīveru pievārtes.

    Savlaicīgi tika pieņemts stratēģiski būtisks lēmums pēc koncerta izbaudīt vēl pāris alus aizskatuvē. Tāpēc parka teritorijā tagad bijām klusumā un ceļa virzienu mums izgaismoja pilnmēness, nevis Rīgas gaisma.

    —Kamēr mobilajos nebūs iebūvēts tūristu prīmuss vai vismaz šķiltavas, to nekad nevarēs nosaukt par multifunkcionālo telefonu. Ar sūdīgu internetu un e-pastu tas nav nekas vairāk kā biznesa bezvadu telefons. Visi tie ar pilnajiem spiedpogu plakandēļiem ir plaukstdatori un neviens normāls cilvēks to zvanīšanai nelietos. Tu stādies priekšā, ka kāds zvanītu no klaviatūras vai peles?

    Es neatceros, vai telefonu no kabatas izvilka Kristaps vai Uldis, bet te nu tas bija. 2 megapikseļu Sony Walkman oranžais brīnums, pavērsts vienīgā redzamā debesu ķermeņa virzienā. Pāris veiklu darbību ar bīdpuļķi un pogām, līdz krāsainajā ekrānā ir redzams gaišs, paplūdis pikseļu kopums ar iespaidīgu zilganzaļu jpg kompresijai raksturīgu halo uz tumša fona.

    —Re. Mēness. Nav nemaz tik slikti.

    —Nu šo no tevis pavisam noteikti neviens medijs nenopirks publikācijai.

    —Un ja tu tagad vilktu ārā vienu no saviem kanoniem, skrūvētu virsū objektīvu un stutētu to nakts vidū uz statīva, lai uztaisītu iespaidīgu kadru un no rīta ieskenētu to redakcijā. Kas no tā mainītos? Kāds to uzreiz gribēs pirkt?

    —Tiesa. Tātad viena no multifunkcijām mobilajam ir palīdzēt iereibušiem koncertfotogrāfiem, kas melanholiskas romantikas apsēsti taisās iemūžināt svarīgo Mēnesi, bet ir pamatots slinkums tamdēļ vērt vaļā fotosomu ar saturu Rāviņa Volvo vērtībā. Tomēr piekritīsi, ka iebūvētas šķiltavas gan nenāktu par ļaunu.

    —Mums vēl palika cigaretes?

    Iesildītāju uzstāšanās pirms 2005. gada 21. augusta Prāta Vētras koncerta Mežaparkā. Foto: Andrejs Veitners, Delfi.

    ***

    Visnotaļ iedvesmots no Kaspara pēdējā laika grafomānijas izpausmēm, nevaru noliegt, ka esmu gana noilgojies pēc paša neizmantotās iespējas uzrakstīt kaut ko garāku par tvītu. Un kaut ko iespaidīgāku par svaigākās drukātās preses fotogrāfiju no kādas apmeklētās pasaules malas.

    Jāsāk jau ar apņemšanos. Tātad, apņemšanās ir ieturēt regularitāti ar vismaz diviem ierakstiem mēnesī. Tāpēc tagad bus jāstrādā pie satura stratēģijas, kuru no padsmit drafta stadijas rakstiem diez vai var izspiest. Droši, ka pačīkstēšu par notikumiem drukā, jaunumiem nozarē un foršām pamanītām lietām. Gan jau ka pa vidu iesprauksies arī kaut kāds tehnisks raksts angliski par īpaši sasāpējušām tēmām.

    Tehniski man te vēl čupa mājasdarbu jāizdara, lai sakoptu šo sen neravēto dārziņu:
    — Sapucēju paskatu uz kaut ko mūsdienām piemērotāku (jā, tagad ir jābūt ērti lasīt arī no telefona).
    — Izvācu čupu spraudņu, kuru jēgu stipri apšaubīju jau stipri sen.
    — Izvācu reklāmas, kas bija salipušas šo pašu spraudņu dēļ.
    — Gandrīz sapratu, kā darbojas jaunā WordPress tēmu rediģēšana.

    Gan jau ka neatteiktos no palīdzības to visu sapucēt vēl sakarīgāk, jo tehnisko speceni sagatavot būtu sīkums. Bet pašam to visu paveikt būtu baisais slinkums.

Rakstu arhīvs

[posts_sparkline]