31. jūlijā tika mainīts paradums, pie kura turējos vairāk kā desmit gadus — zaudēju lojalitāti Nokia mobilajiem tālruņiem un iegādājos Samsung Galaxy S III. Domāju, ka uzrakstīšu par visu to ātrāk, bet nebija sanācis laika, turklāt, vēl joprojām nemāku visas tālruņa funkcijas korekti lietot, tāpēc arī gribēju atlikt rakstīšanu uz pēc iespējas vēlāku laiku. Olimpiskās spēles beigušās, fotoradaru līgums tiks lauzts un iShit 5 arī ir iznācis, tāpēc vairāk nav ko gumiju stiept.
Pirmie iespaidi par Android
Tālruņa atpakošanas trakuma vietā sagaidīja diezgan vienkārša, bet kretinējoša lietotāja profila veidošana, kas, kā vēlāk izrādījās, notika paralēli divām nesaistītām lietām — Google kontam un kaut kādam mistiskam Samsung kontam, kas nafig nav vajadzīgs. Ja Nokia softs uz datora bija nepieciešams, lai sinhronizētu kontaktus, īsziņas, kalendārus, audio/foto/video failus, tad uz Android šī lieta nešķita būtiska, jo Google tāpat absolūti visu pagūst wi-fi esamības apstākļos samest mākonī. Kam ir vajadzīgs tas Samsung konts un ko dara Samsung desktopa softs, man tā arī netapa skaidrs. Labi, ka stipri vēlāk es atradu veidu, kā no tā tikt vaļā (pareizāk sakot — atradu cilvēku, kas mani no tā atbrīvoja).
Android 4.x ir atšķirīgs no Symbian Belle, pie parastas zvanīšanas man jau atkal nācās pierast vairākas dienas (tāpat, kā pārejot uz skārienjūtīgā ekrāna tālruni) un pavisam traki šķita, ka viss birst vienā maisā — e-pasti, sms, neatbildētie zvani, Twitter, Facebook, eBay paziņojumi, utt. Bet visgrūtāk bija saprast, kur ko meklēt, lai kaut ko izmainītu. Uz Symbian ir gaužām pierasts, ka 95% no izmaiņām tu veic iekš tālruņa uzstādījumiem un tikai kaut kādus specifiskus aplikācijas uzstādījumus meklē pašā aplikācijā (piemēram, kartēm izvēlies tiešsaites vai bezsaites režīmu). Savukārt Android tu 95% meklē kaut kur citur un dažus sīkumus vari atrast uzstādījumos. Es nevēlētos norādīt, ka tas ir gaužām slikti, vienkārši tas man nedaudz šķiet ačgārni.
Bez šaubām, lielākais prieks un laime bija par to, ka es varu tikt pie ārkārtīgi efektīvas darbošanās ar Google kontu — e-pasti, kalendāri, dokumenti ir visu laiku pieejami bez aizķeršanās un papildus sinhronizēšanas.
Tai pat laikā mani samērā ātri izbesīja fakts, ka es nekādi nespēju saprast, kurā brīdī kāda aplikācija man strādā vai ir aizvērta un uz kurieni ved back poga. Es biju piešāvies uz Symbian pie svaidīšanās no vienas aplikācijas uz otru, resursus rijošāko aplikāciju momentālu aizvēršanu un līdzīgām darbībām. Bet tagad īsti nevar saprast, vai softs ir vaļā, vai ciet.
Nu un kā pēdējo, būtiskāko sviestu man noteikti ir jāmin tas, ka es nekādi nespēju piešauties pie rakstīšanas latviski, pieturot burtu, lai izvēlētos, piemēram, to pašu burtu, bet ar garumzīmi. Man tas šķiet visneefektīvākais veids, kā rakstīt.
Patiesībā vienīgais fakts, kāpēc es vispār spēju to tālruni uzreiz pabakstīt kaut cik lietojamā veidā bija tas, ka man ziemā uz nedēļu tika viens HTC tālrunis lietošanā.
Pirmie iespaidi par Samsung dzelzi
Man īsti nav ar ko salīdzināt ātrdarbību, procesora jaudas un atmiņas daudzumus, jo Nokia viss koncepts ir absolūti cits un, kā jau rakstīju, man tā arī nav skaidrs, cik daudz aplikāciju vienlaicīgi man strādā. Toties zirdzīgā lieluma ekrāns gan lika pasvīst pirmās nedēļas un kaut ko darīt bija iespējams tikai gadījumā, ja ar vienu roku turi tālruni, bet ar otras rokas rādītājpirkstu mēģini kaut kur iebakstīt. Plastmasas korpuss ir absolūts sūds, es tik mīkstu un nepatīkamu plastmasu biju pieradis sastapt vecākā dēla McDonald’s bērnu komplektu rotaļlietās. Un, tā kā Samsung pārstāvniecība Latvijā nav tik forša, kā Nokia pārstāvniecība (lasi — Samsung Latvia uz tevi ir samērā nospļauties), tad sākotnēji tālrunis tika glabāts Nokia kakla maciņā, kamēr no Ķīnas atnāca eBay pasūtītais S III maciņš. Un pa šo laiku es jau dabūju divas buktes tālruņa korpusa sānos.
Atsevišķas sarunas vērta ir tālruņa kamera. Pēc tam, kad divus gadus esi lutināts ar Nokia N8, Galaxy SIII kamera salīdzinājumā šķiet tieši tāda pati, kāda bija Nokia E51. Pikseļu jau ir nedaudz vairāk, bet kvalitāte ir zem katras kritikas. Šķiet, ka «Cope bez Andžika un Makša» tagad pāries citā kvalitātē. Par to var pārliecināties pēdējā sērijā.
Bet ir, protams, arī superpozitīvas lietas. Piemēram, GPS. Man nav nekādas sajēgas, kā Android to dara, bet pozīcija tiek atrasta ārkārtīgi ātri. Arī wi-fi darbojas ļoti labi un antena ir jaudīgāka, nekā N8.
Adaptācijas periods. Mēģinu kļūt produktīvs
Tas, ka uz šī tālruņa ir iespējams darbināt visu — sākot ar internetbankas aplikāciju un beidzot ar bērnības izcilākās elektroniskās spēļmantiņas emulatoru —, man jau tā kā bija skaidrs līdz šim un tas bija viens no faktoriem, kas ietekmēja manu izvēli, mainot tālruni. Tomēr būtiskākais bija saprast, kā darboties ar vienkāršām lietām. Tāpēc biju publicējis rakstu «Integrācija Android vidē. Vajag jūsu palīdzību.», kur smalki aprakstīju smagākās problēmas, ar kurām sastapos.
Tad nu finālā parādījās saraksts ar aplikācijām, bet kurām es savu dzīvi vairs iedomāties nespēju. Sāku ar visiem Google produktiem, no kuriem puse jau bija iestrādāti (Search, Gmail, Reader, Translate, Analytics, arī YouTube un Google+, ko gan izmantoju tikai tāpēc, ka pretējā gadījumā man pārlūks brēc, lai šīs aplikācijas uzstādu). Tad, protams, socializēšanās Twitter, Facebook, Foursquare, LinkedIn kā arī Quora, Flickr un Vimeo (visas ir oriģinālās aplikācijas no viņu pašu mājaslapām).
Tad nāk produktivitāte. Any.DO priekš sīko darāmo darbu atcerēšanās un Trello lielāku projektu pārraudzīšanai, Dropbox datu pārvaldei un tālruņa rezerves kopijas glabāšanai. Un tā kā līdz ar Samsung Galaxy SIII iegādi tiek dāvināti papildus 50GB vietas iekš Dropbox, ir vienkārši muļķīgi šādu iespēju neizmantot.
Vēl man darbojas Evernote un Readability, bet šos abus pārsvarā izmantoju tad, kad absolūti nav ko darīt. Evernote man glabājas visu manu tvītu arhīvs, jo es Twitter mājaslapas meklētāju tā arī neesmu atkodis (lasi — tas sūds neko nespēj atrast), savukārt Readability ērti noder garāku lasāmo gabalu saglabāšanai, lai ar tiem iepazītos, piemēram, sēžot vienatnē Tallinas krogā un gaidot maltīti. Kaut kā tomēr Bookmate, kuru esmu abonējis uz gadu, vairāk man netīk. Uz tālruņa uzstādīts ir, bet ērtāk ir lasīt papīru, ja runa ir par pārsimts lapaspusēm.
Bet saraksta noslēgumā jāpalielās ar SwiftKey 3, kas iemācīja rakstīt Android vidē, Mobilly Rīgas domes budžeta palielināšanai (iesaku CSDD uztaisīt tādu pašu aplikāciju soda kvīšu apmaksai par ātrumu), kā arī Waze, kuras jēgu jūs jau paši ziniet.
Bonusā nāk visāda Хрень для детей и потери времени.
Secinājumi
Pozitīvākā lieta, bez šaubām ir tas, ka ir simtprocentīga sadarbība ar Google un tās produktiem. Tas ir neatsverams plus. Jāatzīmē, ka ja tikpat labi uz Symbian darbotos viņu piedāvātās sinhronizācijas iespējas un rīki, tas tas nemaz nebūtu nekāds plus. Android nav nekas super īpašāks visādā citādā ziņā, tik vien, kā piešauties, kur ko meklēt. Arī šeit pietiek idiotisku risinājumu elementāru problēmu risināšanai (kaut vai čakars ar mp3 kopēšanu īpašā direktorijā, lai varētu uzstādīt sev tīkamu sms saņemšanas signālu).
Būtiska priekšrocība ir tas, ka bieži parādās sistēmas un aplikāciju uzlabojumi un kļūdu labojumi. Waze un Gravity kļūdu labojumu gaidīšana uz Symbian bija mokas. Pidžiliards aplikāciju, kas ir pieejamas Play Store man neko īpašu nedod, jo 99% no tām ir mēsls vai arī kaut kas, kas jau ir iebūvēts sistēmā, tikai pasniegts ar citu ādiņu (piemēram, modinātājs). Toties tas, ka Symbian vairs neviens īsti negrib, ir skaidrs un, ja jālieto kādi aizpeļķē radīti servisi ikdienā (kaut vai tas pats Trello), tad tomēr gribas ko vairāk par samocītas web versijas skatīšanos. Un tā noteikti ir Android priekšrocība.
Tomēr tas, ka tik foršam dzelzim ir tik sūdīgs korpuss, tik briesmīga kamera, dumja klaviatūra rakstīšanai latviski un tālruņa pamatfunkciju novietošana otrajā plānā man ik pa reizei liek ar skaudību nolūkoties uz draudzenes Nokia N8.
P.S. Es apsolos tuvākajā laikā vairs par telefoniem nerakstīt.
