Kā liels pārsteigums Facebook parādījās ieraksts, ko veica Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko. Pirmo reizi ārpus sava elektorāta deputāte slavu iemantoja pavasarī ar tikumības integrēšanu valsts Izglītības likumā. Tagad viņa ir ķērusies arī pie vides reklāmas tikumības Rīgas ielās.
Norobežojoties no plakāta vizuālās kvalitātes, kuras neesamību var pārmest katrai otrajai vides reklāmai Rīgā, nav skaidrs, ar ko tieši šis brīnums ir izpelnījies Jūlijas neiecietību.
Lai Rīgas ielās parādītos plakāts, tam ne tikai ir jāatbilst vairākiem MK un Rīgas domes saistošajiem noteikumiem, bet arī jāiztur Rīgas būvvaldes estētiskuma pārbaude un jāpielabina būvvaldes Valsts valodas dienesta modrā acs. Vai jāsecina, ka tikumības Temīda Jūlija Stepaņenko, būdama Saeimas deputāta krēslā, spējusi ietekmēt Rīgas publiskās vides tīrību, piesmejot vairāku ministriju un Rīgas domes ierēdņu darbu? Vai varbūt būvvaldē, reaģējot uz Stepaņenko aktivitātēm, būtu jāveido Tikumības dienests?
Rīgas ielās ir daudz stipri apšaubāmāka rakstura vizuālās informācijas, ko vajadzētu pārbaudīt tikumības piekritējiem. Piemēram, šis ielu zīmējums rotā betona žogu Piedrūjas ielā jau gandrīz gadu un atrodas vien pārsimts metrus no bērnudārza un vidussskolas.
Man patīk, ka cilvēki eksperimentē ar datu vizualizāciju. Bet, ne vienmēr ieguldītais darbs attaisno sevi. Turklāt, ja nav piešauta roka, labāk zīmēt grafikas vispārpieņemtā veidā. Citādi var gadīties, ka dati kļūst pilnīgi neuztverami.
Pirmajā grafikā ir mēģināts salīdzināt dzemdību skaita izmaiņas dažādās dzemdību nodaļās Latvijā. Pamēģiniet izsekot līdzi katras dzemdību nodaļas skaitļiem un saprast, kāpēc gadi tiek mainīti vietām. Ja slinkums skatīties visu, pamēģiniet saprast, kurš skaitlis attiecās uz kuru gadu Valmierā.
Tā kā raksta autore argumentēja, ka pēc vairāku reģionālo dzemdību nodaļu slēgšanas Rīgas dzemdību nodaļās būtisku izmaiņu nebija, to ilustrēja ar dzemdību skaitu Rīgas dzemdību namā, nez kāpēc pie reizes piemetot arī stipri senākus datus.
Nevar pārmest Lienei atjautīgu krāsu un dažādu objektu lietošanu, tomēr datiem ne īpaši patīk, ja tos izraibina. Ja atmet pirmajā grafikā fona čūskas, bet otrajā grafikā oranžos trijstūrus, mūsu priekšā būs praktiski lietojama grafika ar ikdienišķām, kaitinošām kļūdām.
Par kļūdām. Abās grafikās bezjēdzīgi ir izvietotas mēroga asis. Katram punktam blakus jau ir uzrakstīta precīza vērtība, līdz ar to asīm nav nekādas funkcionālas jēgas.
Pirmajā grafikā ir vairākas atsauces (leģendas), kas traucē, nevis paskaidro. Pat pēc iedziļināšanās es saputrojos ar slēgtajām iestādēm. Sarkans nozīmē slēgts, bet vēl ir sarkans ar zvaigznīti, kas nozīmē, ka slēgts bija 2008. gada februārī. Un atsauces vispār nav nekas labs. Iesaku grafikās no tām pēc iespējas izvairīties.
Pats galvenais pirmās grafikas trūkums ir nepareiza grafikas veida izvēle. Skaidrs, ka meitenei bija grūti izdomāt, kā veiksmīgi salīdzināt vairākus tūkstošus ar dažiem desmitiem, pa vidam salīdzinot arī ļoti līdzīgus skaitļus pie simtiem. Palīgā nāk grafikas veids, kuru ļoti plaši izmanto maršrutu plānošanā sabiedriskajam transportam, īpaši dzelzceļam.
Gadījumā ar mūsu datiem gan būs daudz vienkāršāka grafika, jo dati ir tikai par diviem gadiem (OpenTrack piemērā var izsekot katra vilciena atrašanās vietai maršrutā jebkurā laika sprīdī).
Turklāt, daudz loģiskāk būtu otrās grafikas datus skatīties kopā ar Latvijā notikušajām dzemdībām tajā pašā periodā. Paņemam datus no Centrālās statistikas pārvaldes, pieliekam klāt pie jau esošajiem no Rīgas Dzemdību nama. Top skaidrs, ka tendences ir praktiski vienādas, tāpēc datus var rādīt kā sīkdiagrammu (sparkline), izceļot vien minimālās un maksimālās vērtības. Datus pirms 2008. gada rādīt nevajag, jo raksts nav par to.
Vēl dažas īpatnības. Es pieliku klāt krāsu kodējumu tām dzemdību nodaļām, kurās vērojams jaundzimušo pieaugums. Un sīkumainais skatītājs pamanīs, ka slēgtās dzemdību nodaļas atrodas vienā mērogā un skalā ar pārējo grafiku. Vienīgais izlecējs ir Rīgas dzemdību nams, kuru atdalīju, lai parādītu, ka dati ir ārpus mēroga.
Un jā, tieši tagad kļūst redzams, ka Latvijas austrumos: Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Madonā un Preiļos ir būtiski pieaudzis dzemdību skaits. Un būtu muļķīgi apgalvot, ka šo būtisko pieaugumu nav veicinājusi Aizkraukles, Limbažu, Smiltenes, Gulbenes un Alūksnes dzemdību nodaļu slēgšana. Tāpēc jautājums ir, vai tieši šīs nodaļas bija tādam pieaugumam gatavas, nevis Rīga, kurai līdz 1983. gada rekordam vēl patālu.
Var saprast Latvijas mediju darbinieku tehnisko iemaņu trūkumu, kas bieži ir iemesls skopai informācijas pasniegšanai. Grūtāk saprast, kāpēc profesionāli žurnālisti uzķeras uz troļļiem vai paši par tādiem kļūst. Bet žurnālista profesijas necienīgi ir tas, ka Latvijas elektroniski iznākošie mediji joprojām nespēj iemācīties likt atsauces, ja publicētajos rakstos ir veikuši izmaiņas.
Nav runa par teksta tiešraidēm, kurās drukas kļūdas vai faktu precizēšana ir saprotama. Runa ir par patstāvīgām publikācijām. Piemēru ir tūkstošiem. Sākot ar parastām drukas kļūdām vai ziņu aģentūru operatīvās informācijas nepārbaudīšanu un beidzot ar redakcijas vai atsevišķu žurnālistu vājumu paust konkrētu viedokli. Var apelēt pie tā, ka mediji, ekonomējot līdzekļus, nealgo vai nodarbina nevīžīgus literāros redaktorus. Rezultātā tiek pieļautas paviršas tulkošanas vai drukas kļūdas. Tad palīdz komentētāji. Bet, protams, arī šādos gadījumos atsauces uz oriģinālās publikācijas labojumiem netiek pievienotas.
Slikti tas ir tāpēc, ka tīmeklī nekas nepazūd. Un ir pietiekami liela iespējamība, ka kāds uz ziņoto jau ir atsaucies, pārpublicējis vai izmantojis sava viedokļa paušanai. Reiz viena būtne starp Talsiem, Kandavu un Vienotību mēģināja dzēst savus ierakstus sociālajos tīklos, bet jau bija paguvusi kļūt par pasaulē slavenāko blondo kazu. Pat tviteris neko neaizmirst.
Digitālo mediju laikmetā tikai šķietami viss ir maināms, dzēšams un aizmirstams. Realitātē katra publicētā informācijas vienība ir tikpat akmenī cirsta kā drukātās preses laikā, kad papīrs pacieta visu.
Tas, ka eiropiešiem ir aizmirsies 2. Pasaules karš un nav skaidrs, ar ko atšķiras bēglis, migrants, imigrants un nelegālais imigrants, ir fakts. Vainot Latvijas Radio korespondentus Inu Strazdiņu un Ģirtu Auzānu par domu maiņu reizi stundā atstāšu Didža Melbikša ziņā. 2000 un 4000 arī ir nosacīti viens un tas pats (kā Jaunjelgavas un Kandavas iedzīvotāju skaits, piemēram).
Patiesās vaininieces ir LSM.LV galvenā redaktore Marta Cerava, kas kopš augusta Arizonā studē komunikāciju un žurnālistiku un uz portālu visticamāk uzlikusi mīksto. Savukārt galvenās redaktores pienākumu izpildītāja Jara Sizova inerces pēc turpina Delfu, BNS un Dienas laikā apgūto, ignorējot digitāli publicēta materiāla korekciju nozīmi.
Savukārt pašmāju mediji turpina likt atsauces uz kļūdu labojumiem rakstos vien bailēs no gaidāmajiem tiesu darbiem un tā, lai to neviens nepamana.
P.S. Piemērs ar LSM.LV raksta virsraksta izmaiņām bija pietiekams, lai redzētu, cik ļoti mainās raksta būtība. Skaidrs, ka ikdienā daudz vairāk šādu paviršību ir pašos rakstos. Diemžēl mani tehniskie resursi vismaz pagaidām neļauj analizēt rakstu satura izmaiņas vairāk par virsrakstiem, bet tuvākajā laikā ir cerības to mainīt.