David Březina ir uzrakstījis ļoti aizraujošu rakstu par pamatprincipiem fontu lokalizēšanas procesā, tam visam pieliekot klāt arī ļoti vērtīgu ilustratīvo materiālu. Noteikti iesaku iepazīties.
latin accents
Līdz mājām beidzot ir nonācis sen gaidītais un ilgi lolotais NEC 2690WUXi, kuru nez kāpēc veselu mēnesi bija jāgaida. От радости чуть в штаны не наложил. Pirmie eksperimenti ir bijuši veiksmīgi un Vista bez problēmām monitoru ir piekurbulējusi. Vienīgi vakar gribēju kaut kādu spēļuku palaist un tas man galīgi neizdevās, jo sāka mest kaut kādus kļūdas paziņojumus ārā par nenosakāmu ekrāna lielumu.
Paralēli vēl esmu beidzot arī ādu nomainījis bloga paskatam, jo izbesīja tas, ka nevaru sānos salikt visu to, ko vēlos. Tagad pašam šķiet nedaudz ērtāk, kaut gan šo to vēl gribētu pārtaisīt.
Kopš man uzlauza lapu un sabāza tur iekšā sūdakodu, es praktiski pavisam apgriezu SV.LV darbību, atstājot tikai fotogalerijas un sergalerijas, kas dažkārt arī papildinās. Tomēr prātīgākais būtu pārrakstīt visu kodu no nulles, jo baigi daudz kas bija eksperimentējot taisīts un šobrīd pat ir grūti izsekot līdzi šim manam supersenajam projektam.
Priecīgā vēsts ir tāda, ka beidzot sakārtoju navigāciju un ir iespēja normāli skatīties bildes, jo no trešās reizes man tomēr izdevās saprast Fancybox darbību un to, kur es visu laiku kļūdījos. Vienīgais, kas tagad ir uztaisīts ļoti šķībi ir tas, ka saites atribūtam a ir piešķirtas CSS vērtības, kas tiek izmantotas div bloku kārtošanā. Līdz ar to droši vien man varētu nesmuki sakārtoties mazie attēli uz sliktiem sūdainiem pārlūkiem.
Varbūt kāds varētu man izskaidrot, kā lai es to kodu sakārtoju?
Tā bija garākā nakts no piektdienas uz pirmdienu, kāda līdz šim manā mūžā ir bijusi Somijā. Es noteikti visiem iesaku apmeklēt šo brīnišķīgo studentu pilsētu, kurā, ļoti iespējams, ir vairāk krogu, nekā veikalu un katrs otrais cilvēks ir profesionāls mūziķis.
Pirmkārt jau tas bija pirmais lidojums gan mazajai Patrīcijai, mana drauga un biznesa partnera meitai,
Patrīcija ar Robčiku lidmašīnā
gan arī manam dēlam Jānim.
Jānis Džimmijs Bižāns lidmašīnā
Izrādās, ka zīdaiņiem ir speciāla josta, ar kuru jāsprādzējās lidojuma laikā. Jēgu gan es no tās jostas tā arī neatradu, jo tā tiek vienkārši aplikta viņam ap vidukli, otru daļu aizbāžot aiz pavadošās personas jostas. Avārijas gadījumā vienīgais, kas varētu pie šāda mehānisma notikt—pārraut bērnu uz pusēm.
Uzreiz pie atlidošanas iekārtojāmies fiksi viesnīcā un devāmies uz pirmo koncertu (grupu Folke Westside pavisam drīz satiksiet arī Latvijā).
Folke Westside
Bet vēlāk mūs sāka barot ar šņabja uzlējumu, kurā pievieno Fisherman’s friends sūkājamās konfektes.
Piparmētru uzlējums šņabī
Principā ar to pietiek, lai līdz pirmdienai pārējo varētu atcerēties vienīgi no fotogrāfijām.
Jānis guļ Somijas viesnīcā
Sergejs guļ Somijā viesnīcā
Šajā pilsētā ir vietas, kur nedrīkst pastaigāties ar bērniem.
Gājēju ceļa beigas.
Bet ir vietas, kur var gan pastaigāties ar bērniem, gan braukt ar riteni.
Ceļa zīme gājēju ceļa sākums
Bet podu brilles viņi stiprina pie sienām, lai dzīve interesantāka, laikam.
Aizmūrēts miskastes cauruļvada vāks.
Uz uz sienām nezīmē krāniņus.
pupi uz sienas
Un vispār, tajā galā sievietēm nav problēmas to visu rādīt ne tikai zīmētu uz sienām.
Somu pupi
Somu dibens
Bet tie, kam vairs ne īpaši gribas kaut ko rādīt, nodarbojās ar daudz inteliģentākām nodarbēm.
Somu sieviete spēlē automātus
Bet šādi izskatās īsts alkotūrista virtuves komplekts: makgaiverene, divpadsmitgadīgs viskijs, elektriskā plītiņa, alko foto, cigarešu paciņa un uzdzeramais.
Alkotūrista komplekts
Starp citu, tur fonā stāv divas pudeles, kurās tika tā pati mikstūra ar piparmētru končām un šņabi gatavota mājas apstākļos.
piparmētru tiktūras pagatavošana
Recepte ir vienkārša—uz litru šņabja nepieciešamas sešas paciņas ar Fisherman’s friend končām, kuras samaltā veidā sapilda pudelē. Visu to pasākumu diennakti notur ledusskapī un, ja atcerās, tad dažreiz arī sakrata, lai viss tā labi samaisās.
Tapio šņabis un piparmētru sūdiņi
Jā, starp citu, tā kā šī ir studentu pilsēta, tad iebraucēji no citām valstīm parasti nav diez ko priecīgi satikt sev līdzīgos. Sveicieni no Igaunijas.
Igauņu meitenei patīk, kad viņu fotografē
Dažkārt ir pavisam skaidrs, ka blakus atrodas lielvalsts, kura brauc uz šejieni pirkt citā lielvalstī ražotas kedas.
Slēpju noma krieviski.
Pēc kārtējās piparmētru devas mēs dodamies tur, kur ir ļoti forši.
Jānis atkal guļ
Protams, ka tur mēs esam kopā.
Mostamies ar briesmīgu pohu
Ja kādam ir idejas, ko varētu iesākt Somijas pilsētā Jyväskylä, ar lielāko prieku gaidīšu komentāros informāciju.
Tilts pār upi Somijas pilsētā Juvaskulā
Būšu atpakaļ otrdien, tā kā vakarā varam satikties iekš tā Leningrad un kaut ko pagaršot.
Foto no Vikipēdijas.
Kārtējais patīkamais pārsteigums no izdevniecības Neputns—Sergeja Kruka grāmata «Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932—1964».
Sergejs Kruks—Par mūziku skaistu un melodisku!
Lai arī galvenais, ko par šo grāmatu varētu teikt, ir tikai un vienīgi slavinošie vārdi, diemžēl sākšu ar skarbāko. Grāmata ir sarakstīta Krukam tik mīļajā un patīkamajā manierē, kas viduvējam latvietim (nemaz nerunājot par tiem, kuriem «runa iet», «jauns albūms» un pārējās parādības ir tuvas) ir īpaši jāiespringst, padusē visu laiku turot svešvārdu vārdnīcu. Ļoti iespējams, ka tieši šis fakts sajauca galvu arī literārajam korektoram, kas atstājis samērā daudz nepamanītas drukas kļūdas, neveiklas teikumu konstrukcijas un liekvārdību. Piemēram: «Nozīmīgs socreālisma imperatīvs ir humānisms. Modernisma māksla apšauba racionālisma laikmeta cilvēka spējas ar saprātu iejaukties dabā.» (31. lpp.). Vai arī šis: «Viens no urbanizētās industriālās valsts risināmajiem uzdevumiem ir atbilstošas solidaritātes veicināšana, kas pārvarētu lokālo un sociālo kultūru nošķirtību. Tam bija nepieciešamas jaunas saliedētības formas, ko saskatīja centralizētajā kultūras modelī.» (110. lpp.).
Tomēr, piešaujoties var tikt šiem mazajiem neveiklumiem pāri un grāmatas lapas pašas pāršķiras līdzi idejām un pārspriedumiem. Lai neteiktu vairāk, ir patiesi interesanti izpētīt to, kā Padomju Savienības augstākās aprindas veica sociālos eksperimentus uz parasto iedzīvotāju rēķina. Jo vairāk iedziļinās būtībā, jo vairāk šķiet, ka cilvēciskais faktors vispār ir bijis mazsvarīgs. Bez tam, cietējs ir bijis ne vien klausītājs (kuram, lielākoties, tāpat ir veicies vairāk, nekā ar viņu manipulēt gribošajam valdības aparātam), bet arī mākslinieks (kas vispār, lielākoties, ir nekas vairāk, kā āmurs vai skrūvgrieznis politisko aktivitāšu instrumentu kastē).
Bez visām peripētijām, kuras Kruks smalki argumentē un apraksta no vairākiem skatu punktiem, grāmatas otrajā daļā ir atrodama virkne ar dokumentiem vai to tulkojumiem. Sēžu stenogrāfiju atšifrējumi vien ir kā vērti! Noteikti iesaku slinkākos iepazīties vismaz ar grāmatas trešo nodaļu un pāršķirstīt pielikumus! Vēl jo interesantāku to visu padara neliels ilustratīvs materiāls grāmatas vidū. Retušētie, cenzētie foni. Militāristi fotogrāfijās, kurās viņi noteikti nav bijuši un nevīžīgi pielipināta Staļina glezna grupas fotogrāfijas fonā.
Katrā ziņā Sergejs Kruks ir ļoti ļoti labi pastrādājis ar arhīvu materiāliem un šo grāmatu tikpat labi varētu ieteikt arī jaunajiem censoņām kā lielisku paraugu topošajiem zinātniskajiem traktātiem un diplomdarbiem.
Pagājušajā nedēļā nedaudz patrakojām ar kompadri Vateru, baudot kasti ar dažādiem vīniem. Bija nepieciešamība tādu kā degustāciju veikt, lai zinātu, ko jaunu kafejnīcā ielikt sortimentā.
Vīna degustācija Ļeņingradas gaumē
Dadegustējāmies uz nebēdu: «Šis ir fotostāsts par to, kā jādegustē vīni, kad viņu ir daudz, bet dzērāju ir maz. Sākt šoreiz to visu izdevās jau taksī, pa vidam nokļūstot gan radio Naba ēterā, gan uz Forum Cinemas jumta, gan atgriežoties Vecrīgas mājās—kafejnīcā Leningrad.».
Visas bildes var apskatīties SV.LV galerijā Vīna degustācija kafejnīcas Leningrad garā.